Kā viņiem tur, Berlīnē

Orests Silabriedis

26. septembrī biju Berlīnes Komiskās operas galvenā diriģenta Aināra Rubiķa viesis un skatījos Džordžes Enesku operas “Edips” (jeb “Oidips”, kā nu kuram tīk, un izcilajam tulkotājam Ābramam Feldhūnam tīk šādi) iestudējumu. Pusotru gadu Ainārs kopā ar režisoru un citiem inscenētājiem strādāja pie tā, lai taptu divas stundas (bez pārtraukuma) ilga monumentāla, lakoniska, dramatiska un ļoti skaista izrāde, ko izrāda tieši piecas reizes.

Piecas reizes! Var skatīties uz šo kā uz pasaules pilsētas Berlīnes ekstravaganci: pieci izpārdoti vakari — kas netika, pats vainīgs, vairāk nebūs. Pat priekš Berlīnes šī liekas padārga izprieca. Tomēr Berlīne var atļauties arī nelietderīgu mākslu.

Pusotra gada darba. Diriģenta Aināra Rubiķa un režisora Jevgeņija Titova cieša kopdarbība, piedaloties Komiskās operas dramaturgam Ulriham Lencam. Titovam šī ir otrā opera, pirmo viņš inscenēja Vupertālē 2020. gada nogalē, un tā bija Šostakoviča “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”. Kazahstānā dzimušais četrdesmitgadnieks, Pēterburgā un Vīnē studējušais Aināra Rubiķa vienaudzis Titovs guvis lielus panākumus Zalcburgas festivāla ar Gorkija “Vasarnieku” inscenējumu, viņš iestudējis arī Drēzdenē, Diseldorfā, Minhenē, Lincā, un ir sajūta, ka mēs no viņa vēl lielas lietas redzēsim.

Pie griestiem piestiprināta sudraba konstrukcija, kas būtiskos momentos maina formu, un to varam uztvert kā nepielūdzamā likteņa roku, mēli, mugurkaulu. Tas arī svarīgākais, kas iegravējas atmiņā — liktenis, pelēks majestātisks skatuves rāmis un ūdens, kas notek gar sienām un satek baseinā, kurā Oidips galu galā paliek viens ar savu mūžu un gandrīz vai bērnišķu izbrīnu par dievu darbiem, kas lēmuši viņam šādu dzīvesceļu, laupot iespēju jelko izdarīt citādi, nekā paredzēts. Enesku ģeniālā mūzika spēcīgi iespiežas atmiņā — Forē muzikālajā domāšanā guldīts pirmsimpresionisms te satiekas ar rumāņu tautasmūzikas kristāliskajām struktūrām un beigu beigās rada līdzīgu emocionālo un arī skanisko iespaidu, kā Onegēra “Žanna d’Arka uz sārta”.

Fatālais mijas ar ironisko, ģeniāla sfinksas nogalināšanas epizode. Viss perfekti nostrādāts, dzīvs un elpojošs. Titova režija piesātināta ar simboliem un nosacītību, bet vienlaikus baisi reāla. Jā, tieši tā darbojas un iedarbojas mūsdienīga operas režija.

Berlīnes iestudējumā visi solisti ir augstākās klases meistari, bet pāri visiem tomēr ir titullomas atveidotājs. Tas ir unikāls solists — viņu sauc Lī Melrouzs (Leigh Melrose), un viņš var visu. Lī specialitāte ir 20. un 21. gadsimta opera no Britena un Prokofjeva līdz Kurtāgam un Noivirtai, bet tas nenozīmē, ka viņš atteiktos no iespējas dziedāt solo, piemēram, Bēthovena Devītajā vai iemiesoties Alberiha un Eskamiljo ādā. Dzird runājam (neesmu pārbaudījis), ka Lī mūsdienu operpasaulē vienīgais dzied Enesku Oidipu no izrādes sākuma līdz beigām, citos gadījumos mēdzot ņemt vairākus solistus, un nekāds brīnums, jo šī ir mežonīgi smaga loma. Lī Melrouza skatuves gaitām nu būs jāpaseko regulāri.

Mūzikas apskatniekam nav apjēdzams, kā var divas stundas turēt mūzikas plūdumu nemitīgā intensitātē, prasmīgi sadalot radošo spēku starp vienkārši vēstošiem un dramatiskākiem nogriežņiem: Ainārs Rubiķis to dara brīnum meistarīgi, un pēc izrādes negribas teikt neko. Paliek liktenis, Enesku ģēnijs un Berlīnes pasaulīgais lielums siltā rudens vakarā. Ja neticat man, pajautājiet Gunai Zariņai vai Margaritai Ziedai, arī viņas bija šajā izrādē.

*

1975. gadā operrežisors Kārlis Liepa runā par Enesku “Oidipa” iestudēšanu. “Vai jūs zināt, kas tas par ģeniālu darbu,” viņš saka “Dzimtenes Balss” žurnālistei Apinītei. Varbūt padomju opernamā tas vēl būtu bijis iespējams, taču no mūsdienu skatpunkta diezgan skaidrs, ka Rīgā Enesku “Oidipu” nerādīs. Dārgs un nelietderīgs projekts.

Vai arī, piemēram, Kurtāga “Stēla”. Ģeniāls darbs orķestrim. Bet orķestris ir liels: 68 stīdzinieki (toskait 12 kontrabasi); koka pūšamajos citstarp altflauta, basflauta, kontrabasklarnete; metāla pūšamajos citstarp divi eifoniji jeb tenortubas, divas bastubas, viena kontrabastuba, nerunājot par četriem mežragiem, četrām trompetēm un četriem tromboniem, plus visam šim klāt četri sitēji ar pieklājīgu arsenālu, marimba un vibrofons, cimbala, divas arfas, čelesta, flīģelis un pianīns. Ja nu vēl Rīgas Festivāla orķestra laikos ar SEB palīdzību par kaut ko tādu būtum uzdrīkstējušies sapņot, tad ne jau tagad, kad viena no pirmajām mērauklām ir lietderīgums. Un šādi 20. un 21. gadsimta skaņdarbi nav diez ko lietderīgi. Bet gribas. Ticu, ka nāks laiki, kad arī mēs Rīgā varēsim atļauties to, ko vēlamies.