Gēte un pirmaugs

LNSO nupat jau mēnesi ir pašam savs podkāsts. Latviski šis jēdziens joprojām izklausās smieklīgs, bet laikam taču neviens līdz šim nav mācējis atrast latviskojumu, kas neskanētu vēl smieklīgāk. Varētu teikt īsi – pods, bet kurš gan to ņems nopietni.

Tātad mums jau mēnesi ir pašiem savs podkāsts. Jaunākais no trim nāca klajā 20. maijā, un tajā mēs ar Andri Pogu un Jāni Joņevu aizrunājāmies līdz Riharda Štrausa “Metamorfozēm”, kas sacerētas 1945. gada agrā pavasarī, un Gētem.

https://open.spotify.com/show/6Lb5fAZQ6FKGxDszrw4FYy?si=-1VBjcgDSdC4vu_P2pzRmg

Ir pieņemts, ka klausoties “Metamorfozes” jeb “Etīdi 23 instrumentiem”, acupriekšā jānostājas sagrautajai Eiropai – kūpošai Drēzdenei, Sarkanās Armijas karogam virs Reihstāga, drupās sairušam Gētes namam Veimārā, sagrautai Minhenei u. tml. Jā, nenoliedzami tā ir postkatastrofas mūzika, un ir pilnīgi skaidrs, ka nekas vairs nav iespējams tāds, kāds tas bija.

Taču podkāsta laikā atgādinām paši sev un citiem, ka Štrausa darba nosaukumam ir zināma līdzība ar Gētes “Augu metamorfozēm”, un avotos lasām norādes uz to, ka 1944. gadā komponists sevišķu uzmanību pievērsis Gētes dzejolim Niemand wird sich selber kennen, kas latviski skanētu apmēram tā – neviens nevar iepazīt pats sevi, bet arī no sava Es nespēj aizbēgt, tik vien, kā galu galā mēģināt apjēgt, kas tu esi un kas tu biji, ko tu spēj un ko tu varēji.

Visā visumā Štrauss labi zināja Gētes opusus. Ir ziņas, ka vairumu no Veimāras ģēnija pētījumiem Štrauss lasījis vismaz divreiz (“Mācību par krāsu” gan laikam tik vienreiz).

*

Tad nu lūk varam tagad pamocīties, domājot par “Metamorfožu izcelsmi” un vispārējam kontekstam vēl arī atceroties, ka Otrā pasaules kara laikā metamorfozes raksta, piemēram, Pauls Hindemits (viņam tās ir variācijas par Vēbera tēmām), Bendžamins Britens ar Ovīdija “Pārvērtību” motīviem vienai pašai obojai (kas gan to spēj noklausīties!) un gan jau vēl kāds.

Metamorfozes žanrs liekas sevišķi iederīgs Otrā pasaules kara laikā un noslēgumā, kad dzīvi palikušie skatās pasaules izdedzinātajās acīs un domā vai nedomā par mākslu. Metamorfoze pēc būtības ir pārvērtība, tātad mūzikā vistuvākais žanrs būtu variācijas. Te nāk prātā mūzikas teorijas pasniedzējas Rasmas Kurmes rakstītais par

Gētes iespaidu uz Vēberna mūziku:

“Idejas metamorfozes Vēbernam visbiežāk realizējas variāciju formā. Pirmā lekciju cikla “Ceļš uz kompozīciju ar divpadsmit toņu pamatu” (1932) sestajā lekcijā: “Tagad jūs redzat, uz ko es virzu domu: Gētes pirmaugs – sakne, būtībā nekas cits kā stiebrs; stiebrs nekas cits kā lapa; lapa atkal nekas cits kā zieds. Vienas un tās paša domas variācijas.” No tieksmes visu mūzikas materiālu pēc iespējas sasaistīt un tajā pašā laikā neko tieši neatkārtot, rodas arī Vēberna lielā interese par variāciju formu. Pirmā cikla septītajā lekcijā: “Sakarā ar Gētes pirmaugu pagājušajā reizē mēs runājām par “citu ceļu”. Šis pats likums attiecas uz visu dzīvo. Variācijas par kādu tēmu – tā ir pirmforma, kas visa pamatā. Kaut kas, kas šķiet pavisam cits, bet būtībā ir tas pats. Domu vajag izteikt pēc iespējas daudzveidīgāk.” Gētes priekšstati par auga formas pārvērtībām un to izomorfiskums kļūst Vēbernam par mūzikas formas paradigmu. Dažādas auga daļas ir “vienas domas variācijas”. Gēte “Mācības par krāsu” ievadā raksta, ka jācenšas “uzzināt likumus, pēc kuriem vispārējā daba, kas īpašā formā izpaužas cilvēka dabā, cenšas radīt un rada, kad vien var.” Vēberns domā tāpat: “Cilvēks ir vienkārši trauks, kurā ieliets tas, ko vēlas izteikt vispārējā daba.” Visu radošās dzīves laiku Vēberns nešķīrās no šīs grāmatas. Arī kara beigās, steigā pametot Vīni, vienīgā grāmata, ko viņš paņēma līdzi, bija Gētes “Mācība par krāsu”.”

https://open.spotify.com/track/4f8righO8SiyiPOn60jg1C?si=nHRtZ2ctRZOMC3Fx1rK7MA

*

Tā paša augšminētā podkāsta noslēgumā vienojamies, ka visiem, kas vēlas pirmoreiz lasīt Tomasa Manna “Doktoru Faustu” vai atsvaidzināt priekšstatus par to, silti var ieteikt noklausīties Riharda Štrausa “Metamorfozes”.

Te glīts notikumu vijums.

1943. gada 23. maijā Tomass Manns sāk rakstīt “Doktoru Faustu”.

1945. gada 13. martā Rihards Štrauss sāk darbu pie “Metamorfozēm”.

1945. gada 12. aprīlī Rihards Štrauss velk divas noslēguma vertikāles “Metamorfožu” partitūrā.

Deviņas taktis pirms beigām “Metamorfožu” basa līnija zīmē Bēthovena Trešās simfonijas sērumarša motīvu. Tas iekļauj tā saukto Lombardijas ritmu jeb skotu knipi (Scottish snap) – apvērstu punktējumu ar uzsvērtu sešpadsmitdaļnoti, kurai seko neuzsvērta punktēta astotdaļnots. Šis pats motīvs caurvij “Metamorfožu” ritējumu no sākuma līdz beigām.

1945. gada 15. septembrī Austrijas Alpu pilsētiņā netālu no Zalcburgas Antons Vēberns iziet uz sava nama sliekšņa ar znota kontrabandista dāvātu cigāru un viņu nošauj nervozs amerikāņu armijas pavārs.

1947. gada janvārī Tomass Manns pabeidz darbu pie romāna “Doktors Fausts”.

*

Andris Poga iesaka klausīties Herberta fon Karajana diriģētu “Metamorfožu” versiju. Lombardijas ritms te vērienīgi iekļaujas vispārējā audumā, mūzikas plūdums ir majestātisks un sengrieķiski trāģisks. Lasījums pārlaicīgs.

https://open.spotify.com/track/3bosps66VSL1MIIgbHmvcP?si=LbT-tpisSW6kpg2xEhWXPw:

· punktējumam pievērsiet uzmanību 10:42–11:50,

· Bēthovena motīvu meklējiet .

Orests Silabriedis iesaka klausīties Pāvo Jervi un Japānas NHK simfonisko orķestri. Lombardijas ritms te artikulēts sevišķi asi un šķautņaini. Lasījums mūsdienīgs.

https://open.spotify.com/album/5VsXUQDyVhLbccQ2TpjcP9?si=c8JSyh6RTEyMgBIllrzF9A:

· punktējums sevišķi labi dzirdams 10:24–11:30,

· Bēthovena motīvu meklējiet 24:05.

*

Antons Vēberns: “Tā kā starp krāsu un mūziku ir tikai nosacīta, nevis būtiska atšķirība, tad var teikt, ka mūzika ir dabas likumsakarība, ko uztver ar dzirdi.”