Ralfs Vons-Viljamss ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta angļu komponistiem, britu muzikālās atdzimšanas ievērojams līderis. Arī pedagogs, rakstnieks un diriģents.
Vona-Viljamsa ceļš uz atzīšanu bija samērā ilgs, un, neraugoties uz ietekmīgu kritiķu atzinību jau gadsimta sākumā, viņa daiļrades nozīmīgums plašākā mērogā tika apjausts tikai neilgi pirms Otrā pasaules kara. Vons-Viljamss bija labos sakaros ar BBC, kas daudz darīja viņa daiļrades popularizēšanā, un arī izdevējnamam Oxford University Press bija liela loma komponista dzīvē, turpretim ierakstu industrijā Vons-Viljamss necik daudz netika darījis, un skaņuplašu katalogos viņa mūzika salīdzinoši maz pārstāvēta arī pēc Otrā pasaules kara. Toties kinematogrāfā Vons-Viljamss izpaudās daudz un labprāt, un te runa galvenokārt par 40. gadiem. Pēdējos dzīves gados Ralfa Vona-Viljamsa mūziku Anglijā vairs diez cik augstu nevērtēja, turpretim ASV rindoja viņu līdzās Hindemitam, Prokofjevam un Sibēliusam, un labākie amerikāņu diriģenti teju vai plēsās par iespēju pirmatskaņot Amerikā Vona-Viljamsa darbus.
Ralfa Vona-Viljamsa iespaids uz kolēģiem laikabiedriem visspēcīgākais bija starkaru periodā, un tas dzirdams pat Britena un Tipeta mūzikā, nerunājot par Hauelsu, Finzi un Rabru. Daži mūzikas zinātnieki uzskata, ka etniskajā vienkāršībā sakņotā Vona-Viljamsa muzikālā domāšana atstājusi iespaidu uz The Beatles un agrīno progresīvo roku. Viņa daiļrades zināma atdzimšana bija vērojama ap to laiku, kad modē nāca Gurecka un Tavenera kontemplatīvā mūzika.
“Fantāzija par Tomasa Talisa tēmu” ir viens no populārākajiem Vona-Viljamsa darbiem, un tajā labi dzirdams iespaids, ko uz viņa mūziku atstājuši renesanses laika angļu komponistu opusi. Vons-Viljamss izmantojis Tomasa Talisa (~1505–1585) melodiju, kas 16. gadsimta otrajā pusē sacerēta Kenterberijas arhibīskapa psalmu grāmatai.
Ārona Koplenda Klarnetes koncertu pasūtināja viens no sava laika ievērojamākajiem džeza klarnetistiem Benijs Gudmens. Atgādināsim, ka Gudmenu gan sauca par King of Swing un vairums viņu atcerēsies tieši kā neakadēmiskās pasaules pārstāvi, tomēr Gudmens nereti pievērsās arī klasiskajai mūzikai – spēlēja Mocartu un pasūtināja mūziku laikabiedriem, lūk, arī Āronam Koplendam.
Koplends ar prieku ķērās pie darba un radīja divdaļīgu opusu, kur abas daļas savieno solista kadence jeb izvērsts soloposms. Par koncerta lēno, skaisto pirmo daļu Koplends teica – “vēlos likt visiem klausītājiem aizkustinājumā raudāt”. Otrā daļa savukārt esot Ziemeļu un Dienvidu Amerikas mūzikas raksturīgāko elementu kokteilis – klausītājs samanīs kaut ko čārlstona, kaut ko no bugivugi un kaut ko arī no Brazīlijas valdzinošajiem ritmiem.
Benijs Gudmens bija izcils mūziķis, taču, kad viņš ieraudzīja, ko Koplends uzrakstījis, diezgan strauji atteicās no goda pirmatskaņot šo koncertu, jo komponists bija no sirds izpriecājies, radot supervirtuozu mūziku, kas solistam liek krietni pasvīst. Bija jau gandrīz pagājuši tie divi gadi, ko Gudmens tika pieprasījis kā ekskluzīvs šī koncerta atskaņotājs, kad mūziķis tomēr saņēmās, iemācījās un 1950. gada rudenī spoži nospēlēja solo sev pašam veltītajā Koplenda meistardarbā.
Ārons Koplends piedzima Krievijas emigrantu ģimenē Ņujorkas Bruklinā un mūziku mācījās Eiropā. Koplenda stilu mēdz saukt par kosmopolītisku, un skaidrāk izšķiramās sastāvdaļas viņa mūzikā ir neoklasicisms, džezs, amerikāņu un Latīņamerikas etniskā mūzika.
Koplends tiek uzskatīts par ASV profesionālās akadēmiskās mūzikas pionieri, un līdzās šim titulam noteikti minams arī viņa nopelns nācijas patriotiskā gara uzturēšanā ar muzikāliem izteiksmes līdzekļiem (īpaši Otrā Pasaules kara gados). Vairāki izziņas avoti jums pavēstīs, ka tieši Koplends parādījis amerikāņiem, kā komponēt savu nacionālo klasisko mūziku – visādā ziņā nav noliedzams Koplenda ieguldījums izglītības jomā (tostarp Tenglvudas vasaras kursu programmu izstrādē) un laikmetīgās mūzikas popularizēšanā.
Koplends komponējis baletus, simfonijas, simfonisku darbus, koncertus, nedaudzus kamerdarbus, kā arī mūziku filmām un teātra izrādēm.
Saucamā Vīnes klasiķu triumvirāta (Haidns, Mocarts, Bēthovens) vēlīnākais pārstāvis Ludvigs van Bēthovens komponējis deviņas simfonijas, desmitā palikusi aizmetnī.
gada 22. decembrī Theater an der Wien notika Bēthovena Piektās un Sestās simfonijas pirmatskaņojums. Par Sesto komponists teicis, ka tas ir mēģinājums gleznot ar skaņām, savukārt pirmatskaņojuma programmā ticis rakstīts, kas tā ir vairāk sajūtu izteikšana nekā gleznošana. Publiku šis gleznojums pirmajā reizē īpaši neesot aizrāvis, komponista laikabiedriem opuss licies par garu un neizteiksmīgu.
Pats Bēthovens deva rakstisku programmu savai Sestajai, tomēr vienlaikus piekodināja, ka tās ir tikai subjektīvas sajūtas. Pats galvenais: viņš aicināja atcerēties, ka nevajadzētu ļauties no ilustratīvā viedokļa pārāk spilgtiem gleznieciskiem iespaidiem, jo galu galā tie var traucēt mūzikas būtības uztveršanai. Iespējams, tieši šo padomu neuzklausīja Klods Debisī, kurš Sesto simfoniju vērtēja kā ģēnija aklu maldīšanos. Kas būs redzējis, Disneja studijas lielisko animācijas filmu par pegaziņiem, amoriņiem, līksmi skurbušo Bakhu, Zeva zibens bultām un kentauru jauniešu mīlas rotaļām, varēs teikt, ka, iespējams, nav dzirdēta labāka kinomūzika par šo.
No klasiskas simfonijas šis opuss atšķiras ar to, ka parasto četru daļu vietā te ir piecas. Pirmās daļas pilns nosaukums ir “Patīkamu sajūtu mošanās pēc ierašanās laukos”, daļas vadmotīvs aizņemts no kādas bohēmiešu tautasdziesmas. Otrās daļas “Strauta malā” rokrakstā komponists atzīmējis konkrētus putnus: flauta zīmē lakstīgalu, oboja tēlo paipalu, savukārt klarnetei uzticēta dzeguzes loma. Piektās daļas pilns nosaukums ir “Gana dziesma; apmierinājuma un pateicības jūtas pēc negaisa” un daļas sākumā uz do ērģeļpunkta dzirdams Šveices tautas melodijas Ranz des vaches motīvs.
Ints Dālderis – klarnete