1996. gadā dzimušais Klauss MEKELE sācis mūzikas studijas kā čellists, patlaban rosīgi pievēršas diriģēšanai un jau 20 gadu vecumā radījis plašu rezonansi, diriģējot dzimtās zemes dižākos orķestrus, toskait “Helsinku filharmoniķus”, “Turku filharmoniķus”, Ostrobotnijas kamerorķestri un Kupio simfonisko orķestri, turklāt visi šie kolektīvi vēlas strādāt ar Klausu Mekeli arī turpmākajās sezonās. 2015.–2016. gada sezonā Klauss Mekele spoži debitēja ar Gēteborgas simfonisko orķestri, “Tamperes filharmoniķiem”, Tapiola Sinfonietta un izcili vadīja “Helsinku filharmoniķus” Helsinku festivālā koncertā.
Šajā sezonā līdztekus koncertiem ar Somijas vadošajiem orķestriem Klauss veiks ieskaņojumu ar Somijas Radio SO. Turklāt nule tapis zināms, ka viņš izvēlēts par Esas Pekas Salonena asistentdiriģentu “Nībelunga gredzena” iestudējumā Somijas Nacionālajā operā, sākot ar 2019. gadu.
Aprakstot Klausa Mekeles debijas koncertus diriģenta ampluā, kritiķi lieto tādus apzīmējumus kā “dabas dotas vadoņa spējas”, “māka iegūt mūziķu uzticēšanos”, “pārliecība par sevi un spēkpilns sniegums, vienlaikus arī graciozitāte un paškontrole”.
Čella spēlē Mekele mācījies pie Marko Ilonena, Timo Hanhinena un Hannu Kīski, savukārt viņa diriģēšanas metrs ir Jorma Panula.
Par Brāmsa un Dvoržāka slavenajām un publikas iemīļotajām simfoniskajām dejām Klauss Mekele saka: “Šajā mūzikā ir bagāta krāsu pasaule un daudzveidīgs izteiksmīgums no dzirkstīm un jautrības līdz skumjām un melanholijai, un tas viss savienots ar plašām melodijas līnijām un enerģētiski piesātinātu dejiskumu – lūk, tāpēc manā ieskatā šie Brāmsa un Dvoržāka darbi ir tik lieliski.”
Īro RANTALAS vārds būs labi pazīstams džeza mūzikas interesentiem. Īro Rantalam piemīt spēcīgs skatuves šarms, viņš veido ciešas attiecības ar publiku un apbur publiku ar fascinējošu klavierspēli. Īro Rantala mācījies džezu Sibēliusa akadēmijā un Manhetenas mūzikas skolā.
Kopš 2011. gada Rantalas ieraksti nāk klajā vienā no Eiropas vadošajām džeza izdevniecībām ACT, un šī skaņu ierakstu nama mājaslapā par pianistu teikts, ka viņam raksturīga “inteliģence, humors, daudz sentimenta, neparedzamas idejas un smalka klavierspēles tehnika”. Vācijas ierakstu kritiķi novērtēja CD Lost Heroes (2011) kā gada labāko džeza albumu, un 2012. gadā Rantala tika pie Vācijas prestižās ECHO balvas kā gada labākais citzemju džeza pianists.
Īro Rantalas talants sevišķi spilgti izpaudies tvartos My History of Jazz (ko iederīgi caurvij Rantalas variācijas par Baha “Goldberga variācijām”) un My Working Class Hero (Džona Lenona dziesmu pārveidi). Viņš veicis ierakstus arī ar Iiro Rantala String Trio, kur piedalās poļu vijolnieks Adams Baldiks un horvātu čelliste Asja Valčiča. Savu jaunāko tvartu How Long Is Now? Rantala ieskaņojis kopā ar ievērojamo pasaules klases sitaminstrumentālistu, Latvijas klausītājiem labi zināmo Pīteru Erskinu un zviedru basistu Larsu Danielsonu, kurš bijis “Rīgas ritmu” muzikālais viesis.
Francijas izdevuma Jazz News aprakstnieks Fransisko Kruss saka: “Rantalas mūzikā baroks, svings, fusion, tango, bops, rāms džezs un regtaims sadzīvo ar melanholiju un labu devu ironijas. Klausīties Īro Rantalu ir kā lasīt viņa literārā alter ego Arto Pāsilinnas darbus.” (Blakusminot, latviski izdoti daži visai sulīgi Pāsilinnas teksti – “Zaķa gads” un “Desmit rīvītes”).
Īro Rantala ir ekscentrisks, stilīgs, vitāls. Viņu klausīties ir patīkami, un viņa spēle ir gana daudzveidīga, lai koncertos netrūkstu pārsteigumu. Rīgā mēs ceram sagaidīt tos gan Īro Rantalas solosniegumā, gan arī Mocarta populārā 21. klavierkoncerta atskaņojumā. Šo Mocarta koncertu katrs atpazīs pēc ļoti populārās otrās daļas, ko joprojām šad tad atpazīst kā kinofilmas “Elvīra Madigana” skaņuceliņu. Kā Mocarts uzšķilsies spožā somu džeza pianista pirkstos – to uzzināsim LNSO Vecgada koncertos 28., 29. un 30 decembrī.