Francija Latvijā

Ernests Pauls Pozemkovskis, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas 2. kursa audzēknis

Šī gada oktobra skaņu motīvs Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim bija Francija, tās komponisti Hektors Berliozs, Fransiss Pulenks, Kamils Sensānss, un diriģents Žans Klods Kazadesī, kurš arvien turpina ceļot pa Eiropu un sadarbojas ar vairākiem orķestriem un operteātriem, izceļot gan akadēmisko, gan laikmetīgo franču mākslu, popularizējot to ārpus savas dzimtenes. Viņa darbība līdz pat šai dienai apliecina ieguldījuma nozīmi un profesionālo varēšanu. Koncerta programmā Hektora Berlioza uvertīras “Romas karnevāls” (1844) dramatisms un spilgtums interesantā un klausītājiem saistošā veidā pretstatījās Fransisa Pulenka četru gadu laikā (1934-1938) sarakstītajam Koncertam ērģelēm, timpāniem un stīgām solminorā, taču pasākuma otrās daļas Kamila Sensānsa Trešā simfonija dominorā bija kā kopējs rezumējums visam koncertam.

Par ērģelnieci Ivetu Apkalnu un maestro Kazadesī

Iveta Apkalna pēc kāda laika ir atgriezusies uz vienas skatuves ar LNSO. Savu pienākumu viņa veica izcili, ērģeļkoncertā spilgti akcentējot gan dinamiskās, gan tembrālās izmaiņas un joprojām uzturot sev raksturīgo virtuozitāti un emocionālo izpausmi. Varēja just, ka māksliniece zina interpretācijas robežas, neizejot pārāk tālu no stila, uzturoties komponista atskaņojumu iecerēs. Arī Ivetas Apkalnas ērģeļu skanējums Trešajā simfonijā bija brīnišķīgs, taču instrumenta nozīme bija daudz mazāka, skanot vairāk fonā, ne priekšplānā, papildinot plāno stīgu skanējumu ar bieziem akordiem. Jāpiemin arī ērģelnieces apburošais tērps, kas varētu tikpat kā būt kādas modes firmas virsotne pavasara kolekcijā. Vienīgais mīnuss – tā kā ērģeles bija digitālas (jo, protams, ka Kongresu namā nav pieejamas akustiskās), ērģeļu skanējums bija klusāks un maigāks, tādējādi bija brīži, kad orķestra tutti skanējums pārmāca solisti. Šoreiz tā nebija tik liela problēma, taču tas varētu būt noderīgs pieturas punkts nākotnei – jāapdomā par to, kāda ir komponista oriģinālā atskaņojuma iecere un kādus ir kompromisus iespējams pieļaut.

Pārejot pie Žana Kloda Kazadesī, varēja redzēt, ka diriģents bija ļoti priecīgs un lepns par paveikto darbu un kopējo skanējumu. Viņa ķermeņa valoda bija daudz citādāka nekā ierasts redzēt mūsu diriģentiem, un Kazadesī izbaudīja katru sekundi uz skatuves. Viņš diriģēja ļoti elegantā un pat “vienkāršā” veidā, dažbrīd tikai pakustinot roku kādus divus centimetrus un stāvot mierīgi, taču tas nenozīmē, ka darbs tika veikts neefektīvi. Tieši otrādāk – maestro izcēla visu instrumentu skaņas, akcentēja nepieciešamo, veidojot visaptverošu mūziku. Patīkami redzēt, ka diriģents vērsa uzmanību arī uz Ivetu Apkalnu un pielāgoja orķestri ērģelnieces skanējumam, tādējādi ļaujot solistei izpausties brīvāk, ar lielāku emocionālo pieeju. Ļoti gribētos zināt, kādi bija ģenerālmēģinājumi, jo Kazadesī atstāja patiešām jaukas un saprotošas personas iespaidu. Ceru, ka kaut kad nākotnē diriģents vēl atgriezīsies un dos iespēju visiem klausīties delikātu franču mūziku.

Skaņu plūsma zāles telpā

Iesākt koncertu ar Hektora Berlioza uvertīru “Romas karnevāls” bija drosmīga, taču gudra izvēle, jo tik blīvu un cēlu instrumentācijas sastāvu kopā ar neaptveramu tematisko izklāstu no visiem jau zināma komponista neviens nebūtu paredzējis, taču šoreiz tā tieši iederējās kā uvertīra visam pasākumam. Saspēle starp instrumentiem bija izstrādāta un tutti posmi – elpu aizraujoši. Koncertu ērģelēm un orķestrim varētu uzskatīt kā centrālo punktu ap kuru norisinājās viss pasākums. Tās attīstība tika parādīta dinamiskā un loģiskā veidā, skanējums bija brīnišķīgs, izņemot jau iepriekšminēto par pašām ērģelēm. Diemžēl jāsaka, ka otrā daļa nebija tik uzrunājoša, jo pēc divu lielmeistaru darbiem (plus vēl Ivetas Apkalnas piedevām) Kamila Sensānsa simfonija vairs nelikās tik dižena un cēla. Grūti pateikt, ko bija iespējams mainīt, jo ierasts, ka visgarākos darbus neliek koncerta vidū, un Hektora Berlioza “Romas karnevāls” bija ļoti labs sākuma darbs, taču varbūt pat šoreiz būtu bijis labāk, ja koncerts noslēgtos ar Fransisa Pulenka Koncertu ērģelēm. Taču šī pavisam nelielā nianse vakaru nekādi neizbojāja.

Ļoti pozitīvi novērtēju, ka LNSO liek kvalitāti augstāk par kvantitāti, jo, lai gan šis nebija garš koncerts (kopumā nedaudz ilgāk par stundu, neskaitot starpbrīdi), katrs skaņdarbs tika izstrādāts un izmeistarots līdz maksimumam. Pat vēlētos uzskatīt, ka tādam vajadzētu būt standartam arī citos Latvijas koncertos, nedomājot par apjomu, bet gan par skanējumu.