Alfonss Allē (Alē) bija pirmais

Orests Silabriedis

Gatis Saulevičs ir feisbuka tautskolotājs — ik pa laikam (bet pilnīgi noteikti apmēram reizi mēnesī) viņš raksta par kādu māksliniecisku parādību, kurai vērts pievērst uzmanību. Jaunākajā ierakstā piesaukta Aspazija, un no Aspazijas Gatis Saulevičs plastiski tiek līdz Polam Bijo (Bilhaud, 1854–1933) un Alfonsam Allē (Allais, 1854–1905), un viņi bija draugi, un tagad nav svarīgi, kurš uzzīmēja, kurš papildināja, bet jā — Bijo bija melna bilde “Nēģeru cīņas naktī”, un Allē uzzīmēja papildināto versiju jeb melno taisnstūri (viņam nebij prātā kvadrāts, taču pilnībā melna bilde gan), kura nosaukums “Nēģeru cīņas naktī alā”.

Domājot par Allē, atcerējos, ka Talsu novada muzeja direktors Uldis Pētersons-Jaunzems šīgada 21. janvārī piesauca Allē LR3 “Klasika” raidījumā “Vai zini?”, bet vienalga ir sajūta, ka mēs šo ģeniālo ironijas, paradoksa, izdomas lielmeistaru nenovērtējam pilnā augumā.

Alfonss Allē piedzimst vienā dienā (1854. gada 20. oktobrī) ar Artūru Rembo (nekā kopīga) un vienā pilsētā ar Eriku Satī (lūk, te jau kaut kas līdzīgs), un tā ir brīnišķā Normandijas mazpilsēta Onflēra. Tēvs ir aptieķnieks, un arī Allē mācās par aptieķnieku, un izmācās, un tad tēvs sūta viņu uz Parīzi, lai mācās vēl, un Allē mācās, bet tad neierodas uz eksāmenu, un tēvs viņam liedz iztiku, un tad Allē tomēr pabeidz studijas, bet farmācija nekļūst par viņa pasauli, viņš dzimis, nevis lai strādātu, bet gan lai pilnkrūtīgi elpotu apritē un bohēmā, un viņa aicinājums ir rakstīt, vērot, domāt, un viņš ir galvenais redaktors vairākiem izdevumiem, un raksta īstekstus un gartekstus, padzīvo ar Tulūza-Lotreka modeli dejotāju, pēc tam apprec beļģu aldara meitu, kas 26 gadus vecāka, un 51 gada vecumā iet citā saulē, jo (tāda ir leģenda) nevēlas pildīt ārsta norādījumus veselības labad sešus mēnešus nepieceļoties pavadīt slimības gultā.

Allē melnais taisnstūris nav vientulis, viņam kompānijā ir vēl dažas krāsas.

Un tātad:

• zilā glezna: “Jaunu rekrūšu apstulbums, pirmoreiz ieraugot tavu zilgmi, ak, Vidusjūra!”,

• zaļā glezna: “Suteneri vēl brieduma gados guļ uz vēdera zālē un dzer absintu”,

• sarkanā glezna: “Apoplektiski kardināli novāc tomātu ražu Sarkanās jūras krastā”,

• okera glezna: “Sadzeltējušu ragnešu manipulācijas ar okeru”,

• pelēkā glezna: “Pļēguru dejas miglā”,

• baltā glezna: “Mazasinīgu jaunavu pirmais vakarēdiens sniegā”.

Alfonss Allē ir arī, iespējams, pirmais, kurš izdomāja skaņdarbu, kas neskan. Runa ir par “Sēru maršu diža kurla vīra bērēm”, kura pieraksts nošulapā ir šķīsts kā anēmisko jaunavu pēdu nospiedumi sniegā.

Ir pilnīgi ticams, ka Maļevičs nezināja par Bijo/Allē gleznu, tieši tāpat kā Keidžs nezināja par Allē “Sēru maršu”, taču šis atgādina, ka atkal un atkal jāuzmanās ar to, kurš ko mākslā darīja pirmais.

Ja ir iespēja atrast sendienu kinodarbu Ni vu, ni connu (1958), var iepazīties ar Allē romāna “Āpša kungs” pārlikumu uz ekrāna, kur līdzās tālaika kinozvaigznēm laimīgs ar savu foksterjeru un cūku titullomā dzīvojas Luī de Finess, un viņa spožā karjera tobrīd vēl tikai rītausmā.

Un te daži Alfonsa Allē izteikumi, vērojot cilvēka dabu:

• līdzīguma virsotne: spēt nodzīt bārdu sava portreta priekšā;

• izklaidīguma virsotne: no rīta pamostoties, aizmirst atvērt acis;

• mietpilsonības virsotne: neizejot no mājas, ik stundu un pusstundu uz klavierēm nospēlēt skaņas signālu,

lai kaimiņi domātu, ka tev ir grīdas pulkstenis;

• piesardzīguma virsotne: staigāt uz rokām, baidoties, ka uz galvas uzkritīs dakstiņš;

• taupīguma virsotne: gulēt skabargās, ko saskata kaimiņa acī, un sildīties ar baļķi, kas ir paša acī;

• pieklājīguma virsotne: apsēsties uz paša pakaļas un atvainoties tai.