Andra Pogas periods

Orests Silabriedis

14. maijā pa dienu būs LNSO preses konference, kurā uzzināsim, kā orķestra dzīve ritēs turpmāk, bet vakarā notiks koncerts, un savai astoņu gadu mākslinieciskajai vadībai punktu liks Andris Poga.

Punkts būs vērienīgs: pirms — Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts ar Elīnas Bērtiņas solo, pēc — Bruknera Ceturtā jeb “Romantiskā”.

Savukārt 11. maijā portālā DELFI publicēs sarunu ar Andri, un viens no tās pieturpunktiem — atskats uz LNSO pavadīto laiku. Citstarp jautāju Andrim, kurus trīs koncertus ar LNSO viņš nosauktu kā pirmos spilgtākos, kas uzreiz nāk prātā. Atbilde būs lasāma publicētajā intervijā.

Varam salīdzināt iespaidus. Mana triāde laikam būs šī:

• Ivanova 20. simfonijas spēcīgais lasījums “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā” Rīgā, Lielajā ģildē,

• satriecošais Verdi Rekviēms Parīzē, Elizejas lauku teātrī,

• Brāmsa “Vācu rekviēms” smalkos metafiziskos apvāršņos Rīgā, Lielajā ģildē.

2013. gadā, kad stājāmies darbā LNSO, nebij ne aizdomu, ka rekviēms kā žanrs izrādīsies tik veiksmīgs Andra Pogas radošajā darbībā. Augstāk redzamajai triādei blakus varētu mierīgi likt arī Forē Rekviēma interpretāciju Latgales vēstniecībā GORS.

Aizdomājos.

Nāk prātā Šūmaņa Klavierkoncerts ar Nikolasa Angeliča neaizmirstamo solo, un sadarbība ar Angeliču vispār, arī Parīzes filharmonijā, kur tika spēlēts Rahmaņinova Ceturtais. Un kā lai aizmirst virtuozo saspēli ar Plamenu Mangovu? Vēl jāpiesauc Mālera Sestās stindzinošais grāviens “Lielajā dzintarā”, un arī tas nav viss, un top skaidrs, ka ar trijnieku būs krietni par maz.

Šādu sarakstu stādīšana, iespējams, liekas bezjēdzīga, tomēr tā ļauj atsaukt atmiņā to, kas jaunāku un mazbūtiskāku notikumu klāts. Nozīmīgu skanisku tikšanos bijis daudz.

Un šī jau arī nav nekāda atvadīšanās. Bruknera Ceturtā izskan liesmojošā Mibemolmažorā, un tas būs slieksnis uz jauniem kopīgiem muzikāliem piedzīvojumiem turpmākajās sezonās.