Vineta SAREIKA — vijole, atskaņojuma vadītāja
Programmā:
Semjuels BĀRBERS Adagio stīginstrumentiem op. 11
Francis ŠŪBERTS “Nāve un meitene”
Karls Amadejs HARTMANIS Concerto funebre
Ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīginstrumentu grupu divos koncertos — Jūrmalā un Ventspilī — tiksies orķestra rezidējošā māksliniece Vineta Sareika un izvēlētajā koncertprogrammā rosinās klausītājus uz pārdomām par dzīvi un mūžību caur Bārbera, Šūberta un Hartmaņa filozofiskākajiem opusiem.
Semjuela Bārbera Adagio ir izaudzis no viņa vienīgā stīgu kvarteta otrās daļas. Tā pirmatskaņojumā 1938. gadā diriģents bijis Arturo Toskanīni, un skaņdarbs uzreiz guvis ievērojamu klausītāju labvēlību. Adagio arī skaidri izgaismo komponista tonālo muzikālo domāšanu, kas nereti nonāca pretrunās ar viņa laikabiedriem, kas savu rokrakstu meklēja modernisma kompozīcijas tehnikās. Taču, iespējams, tieši mūzikas valoda, kas priekšplānā ļauj izvirzīties emocijām – nepastarpinātām, piesātinātām un īstām – ir nodrošinājusi darba ilgmūžību un jēgu arī šodien.
Francis Šūberts 1824. gadā rada savu 14. stīgu kvartetu, kam lemts kļūt par vienu no izcilākajiem. Stīgu kvarteta “Nāve un meitene” nosaukums aizgūts no Šūberta iepriekš komponētas dziesmas, kuras tēma izmantota kvarteta otrajā daļā. Savukārt nāves un meitenes motīvs vācu kultūrā ir izplatīts jau kopš renesanses laikiem, un, lai arī būdams jau smagi slims, iespējams, Šūberts nāves tēlu te traktējis kā meitenes mīļoto.
Savukārt vācu komponista Karla Amadeja Hartmaņa vienīgais vijolkoncerts – Concerto Funebre – top reaģējot uz Čehoslovākijas aneksiju Otrajā pasaules karā. Koncerta introdukcijā izmantota husītu himna, kas simbolizē čehu gadsimtus garās cīņas par brīvību. Hartmanis nebaidījās meklēt sevi piesātinātajā 20. gadsimta modernisma mūzikas ainā arī par spīti režīmam, kuru viņš neatbalstīja.