top of page

“Mūzikas loma ir pacelt mūs augstāk par ikdienas dzīvi.” Saruna ar Kristīnu Posku


Vien nedēļu pēc Lieldienām, 23. aprīlī, uz Vidzemes koncertzāles “Cēsis” skatuves Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris piedzīvos siltu atkalsatikšanos ar orķestra galveno viesdiriģenti Kristīnu Posku (Kristiina Poska) koncertā “LNSO, Vasks un Bēthovena Ceturtā”. Blakus Pētera Vaska Vijolkoncerta “Tālā gaisma” atskaņojumam, kurā piedalīsies Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistare Trīna Rūbela (Triin Ruubel), un Ludviga van Bēthovena Ceturtajai simfonijai programmā iekļauts arī igauņu laikmetīgās mūzikas autora Erki-Svena Tīra (Erkki-Sven Tüür) opuss Phantasma. Sākotnēji domāju, cik skaista, bet mazliet raiba skaņdarbu izvēle. Saruna ar Kristīnu pārliecina, ka viss tomēr ir savstarpēji cieši saistīts. Pārliecina arī par to, cik svarīgi sekot saviem sapņiem, atrast īsto fokusu un novērtēt mūzikas spēku vairāk nekā jebkad agrāk.




Baiba Santa Vanaga: Kāds ir jūsu stāsts, kurš vēsta par to, kā nolēmāt kļūt par diriģenti?


Kristīna Poska: Mans stāsts – nekad nebiju par to domājusi. Noteikti gribēju kļūt par mūziķi, bet ne obligāti par diriģenti. Kad man bija seši gadi, sacīju mammai, ka vēlos iet mūzikas skolā un spēlēt klavieres, kā to darīja mans vectētiņš. Tā bija mana iniciatīva, un neviens nekad mani nespieda trenēties. Vēlāk sapratu, ka gribu mūzikā doties dziļāk un ar to saistīt savu nākotni. Kā mēs zinām, Igaunijā, tāpat kā Latvijā, ir bagāta kora tradīcija, un varētu teikt, tas pat ir ļoti normāli – studēt kora diriģēšanu. Bez lielas iedziļināšanās par to, kas tas ir, nolēmu izmēģināt. Tolaik arī prātoju, varbūt mana balss dziedāšanai nav pietiekama, savukārt pianista karjera šķita pārāk asociāla. Kad pamēģināju kordiriģēšanu, sapratu, cik ļoti tā ir man piemērota un patīkama. Pēc tam atminos, ka klausījos Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra mēģinājumu Tallinā. Sapratu – šī ir skaņa, kurā vēlos dzīvot, un kopš tā laika sapņoju kļūt par orķestra diriģenti, jo biju apburta ar orķestra skanējumu. Arī šodien tas ir viens no pasaules brīnumiem, ja tā drīkst izsacīties. Mana prioritāte nebija stāvēt orķestra priekšā, bet, tā kā nespēlēju nevienu no orķestra instrumentiem, tā bija vienīgā iespēja būt klātesošai. Kopš tā laika sekoju šim sapnim un devos uz Berlīni studēt orķestra diriģēšanu. Viena lieta aizveda pie nākamās. Tas nebija tā, ka jau no bērnības zināju, ka būšu diriģente. Man šķiet, ka tad, kad uzsāku apgūt mūziku, pat nezināju, kas tas ir. (smejas) Tas nāca daudz vēlāk.


B.S.V.: Vai esat jutusi kādus aizspriedumus par to, ka esat sieviete – diriģente?


K.P.: Patiesībā, arī aizspriedumus par sievietēm – diriģentēm izjutu daudz, daudz vēlāk – jau tad, kad strādāju nozarē. Kad studēju kā Igaunijā, tā Berlīnē, mani profesori nekad par to nerunāja. Mēs vienmēr runājām par mūziku, par diriģēšanu un notīm. Nekad par tavu dzimumu. Tā nebija tēma, par ko diskutēt, un arī es nekad par to nedomāju. Varbūt tad, kad esi kaut kur tik ļoti ievilkts, tu neredzi sevi no malas un nejautā: “Vai tas ir normāli?” Tu vienkārši dari, ko patiesi vēlies. Dzīve mani vienmēr ir atbalstījusi, tāpat arī cilvēki apkārt. Apzinājos, ka tā ir problēma tikai tad, kad kļuvu par Berlīnes Komiskās operas diriģenti. Toreiz par mani bija liela mediju interese tieši tāpēc, ka esmu sieviete. Tikai tad sapratu, ka tas tomēr nav īsti ikdienišķi. Manuprāt, man tiešām ir paveicies, ka šī apziņa nāca tik vēlu, citādi, ļoti iespējams, būtu šaubas. Man vienmēr ir bijušas šaubas par sevi gan kā mūziķi, gan personību, bet tās nekad nav bijušas par manu dzimumu. Vien par to, vai esmu pietiekama, lai kalpotu mūzikai. Šādas domas gan ir visiem māksliniekiem, un tas ir absolūti normāli. Varbūt šaubas par dzimuma aizspriedumiem tolaik būtu bijušas par daudz. Arī tad, kad šo ideju sāku apjaust, konstatēju, ka, pārāk daudz par to runājot un domājot, tas novērš uzmanību un ir mazliet neveselīgi. Tobrīd fokusu novirzīju tikai uz savu darbu. Nenoliedzu, ka šī problēma neeksistē, bet es par to nedomāju, kad strādāju.


B.S.V.: Kam dodat priekšroku – diriģēt simfonisko orķestri, kamerorķestri vai iestudēt operu?


K.P.: Jāatzīst, ka mīlu gan simfonisko orķestri, gan operu. Opera ir mīļa droši vien manas kordiriģēšanas un dziedāšanas vēstures iespaidos. Šajā procesā ir ļoti daudz jāstrādā ar vokālu, kas man padodas ļoti dabiski. Tomēr šobrīd mans primārais fokuss ir uz simfonisko repertuāru. Taču manā dzīvē vienmēr vajag nedaudz operas! Balss un kora mūzika – tās ir manas saknes. Orķestris – tā ir mana lielā mīlestība.


B.S.V.: Kā jūs raksturotu tuvojošos koncertprogrammu? Šķiet, katrs tajā iekļautais skaņdarbs ārkārtīgi atšķiras viens no otra.


K.P.: Es savukārt jūtu, ka starp šiem skaņdarbiem ir kāda ļoti cieša saistība. Piemēram, Bēthovena Ceturtā un viņa mūzika kopumā ir simfoniskās un klasiskās mūzikas fundaments, pīlārs. Manuprāt, simfoniskā mūzika bez Bēthovena nebūtu tur, kur ir šodien. Viņa mūzikā atrodas skaidrība un caurspīdīgums, vienmēr spēcīgs vēstījums. Ļoti cilvēcisks vēstījums. Šīs pašas kvalitātes saredzu arī Pētera Vaska un Erki-Svena Tīra mūzikā. Manuprāt, Tīra skaņdarbā Phantasma ir ļoti skaidra atsauce uz Bēthovena mūziku. Izteikšos precīzāk – komponists ļoti iespaidojās no Bēthovena uvertīras “Koriolans”. Šo skaņdarbu viņš bērnībā ir atradis sava tēva ierakstu kolekcijā. Tas uz Tīru atstājis tik ļoti lielu iespaidu, ka bijis viens no iemesliem, kāpēc viņš izvēlējās kļūt par komponistu. Manuprāt, skaņdarba Phantasma uzbūvē, īpaši sākumā, ir liela saikne tieši ar Bēthovena Ceturto simfoniju. Un, kā jau minēju, šajā mūzikā ir caurspīdīgums un skaidrība – formas, struktūras ziņā. Tāpat arī Vaska mūzikā – viņa Vijolkoncerts ir īsts mākslas darbs! Vaska mūzikai kopumā piemīt spēcīgs pārlaicīgums. Pārlaicīgums ļoti jūtams arī Bēthovena daiļradē. Vēl varētu teikt, ka Vasks un Tīrs ir samērā atšķirīgi skaņraži. Tajā pašā laikā, Latvija un Igaunija ir ļoti spēcīgi saistītas. Vasks vienmēr ir bijis igauņu komponista Arvo Perta mūzikas cienītājs. Arī šī saistība ir jūtama. Tīra mūzikā liela nozīme ir ritmiskajai pusei, arī Vaskam tas ir svarīgi, taču vēl blakus nostatīts arī spēcīgs tautiskums. Varbūt šo jautājumu iztirzāju pārāk dziļi, bet Baltijas komponisti ir ļoti saistīti ar savu vēsturi. Vasks ir veltījis daudzus skaņdarbus tiem, kas cietuši no padomju režīma. Domāju, ka neviens komponists nav brīvs no šīs ietekmes. Jā, var teikt, ka visi trīs skaņraži ir ļoti atšķirīgs cits no cita, bet manās acīs tie ir arī ļoti cieši saistīti. Viņu mūzikā ir struktūras un mūzikas valodas skaidrība, kā arī spēcīga morāle. Neviens no viņiem nekomponē tikai prieka vai mākslas vārdā – šim procesam vienmēr ir dziļa, cilvēciska kvalitāte.


B.S.V.: Gatavojoties mūsu sarunai, noklausījos Vaska Vijolkoncertu “Tālā gaisma”. Lai arī pārsvarā par vijoles repertuāru jūsmoju reti, šoreiz pieķēru sevi domājam: “Kā vispār var uzrakstīt kaut ko tik skaistu?” Tad atskārtu, ka par Vaska mūziku tā jūtos vienmēr.


K.P.: Man ir tieši tāpat. Vijolkoncerts no pirmās līdz pēdējai notij tevi aizved sev līdzi. Tas tiešām ir brīnišķīgs darbs.


B.S.V.: Zinu par jūsu bagāto pieredzi ar Bēthovena mūziku – kopā ar Flandrijas simfonisko orķestri plānojat ierakstīt visas viņa simfonijas. Vai jums jau ir izdevies sākt darbu pie Ceturtās? Kas tajā īpašs?


K.P.: Jā, Bēthovens ir viens no maniem visiecienītākajiem skaņražiem! Šobrīd ar orķestri esam ierakstījuši Pirmo, Trešo, Piekto un Septīto simfoniju. Pirms dažām nedēļām bijām plānojuši ierakstīt arī Sesto, bet šis notikums tika pārcelts, jo tobrīd slimoju ar Covid-19. Šūmanis par šo simfoniju ir sacījis, ka tā ir “kā slaida grieķu jaunava starp diviem ziemeļu milžiem”. Un tā ir – ja mēs padomājam par Trešo un Piekto simfoniju, tās ir tik ļoti citādas nekā Ceturtā. No vienas puses “Heroiskā” ar masivitāti un Piektā, kas ir tumša simfonija, atspoguļo cīņu. Bet Ceturtā – tā ir pilna dzīvesprieka, mirdzuma, tīras līksmes. Ja nemaldos, simfonija tapa laikā, kad Bēthovens bija nupat iemīlējies Žozefīnē Brunsvikā, viņa lielajā mīlestībā. Varbūt bija arī citi nosacījumi, kas veidoja šīs simfonijas raksturu, kas zina. Bēthovena simfonijās vienmēr ir dzirdami dažādi cilvēka emocionālie stāvokļi galējā izteiksmē. Un šajā simfonijā valda absolūts prieks – tik gaišs, tīrs un skaidrs. Tas ir kaut kas tāds, ko mums šobrīd vajag tik ļoti kā vēl nekad. Manuprāt, šī simfonija ir kā spožs un skaists dārgakmens starp milžiem, un to ir tik ļoti nepieciešams spēlēt vairāk! Tāpēc ļoti priecājos, ka 23. aprīļa koncertā simfoniju atskaņosim.


B.S.V.: Iespējams, neesam pieraduši pie gaišas un saulainas Bēthovena versijas.


K.P.: Jā, bet šajā mūzikā vēl joprojām ir labākās bēthoveniskās kvalitātes, pat ja tajā nav drāmas. Tā ir tik dinamiska un pilna gaismas.


B.S.V.: Kāda ir mūzikas loma šobrīd? Sacījāt, ka gaišumu mums vajag vairāk nekā jebkad.


K.P.: Interesants jautājums. Manuprāt, mūzika vienmēr ir pildījusi tādu lomu, kas aizvestu mūs pie tuvāka kontakta pašiem ar sevi. Nav pareiza vai nepareiza veida, kā izprast mūziku. Ja atveries, iespējams, vari sastapties ar tādu savas būtības daļu, ar kādu ikdienā nesaskaries. Domāju, ka mūzikas loma ir pacelt mūs augstāk par ikdienas dzīvi, paplašināt skatījumu, palīdzēt labāk saprast, kas mēs esam un kāpēc esam šeit. Īpaši šodien mums vairāk par visu vajag harmoniju un mieru. Piemēram, kā jau minēju, pirms dažām nedēļām spēlējām Bēthovena Sesto simfoniju. Tā ir pastorāle – saistīta ar dabu, ļoti mierīga, tai nav tumsas dziļuma, kas nereti ir citās Bēthovena simfonijās. Man vienmēr ir bijis ļoti grūti izprast šo darbu, jo tajā ir teju vien divas harmonijas un nekāda konflikta. Īpaši piektajā daļā – tajā atspoguļota milzīga pateicība pēc lielas vētras. Un šī pateicība turpinās, mūzikas valodai harmoniski saglabājoties ļoti vienkāršai, – tonika, subdominante, dominante un tā tālāk, un tā tālāk. Ko man ar to darīt? Ir tik ļoti grūti kam tādam atrast dramaturģiju. Īpaši mūsdienās, kad Eiropā ir kara situācija, kad tas viss ir tik tuvu – īpaši Baltijas valstīm. Bet pēkšņi skaņdarbam radās pavisam cita nozīme, tāpēc, ka apzinājos, ka harmonija un miers vairs nav uzskatāmi par pašsaprotamiem. Tagad nošurakstā ietērptajai pateicībai pēkšņi ir cits līmenis. Mūzikā no vienas puses ir spēks, kas mūs vairāk savieno pašus ar sevi, bet tai ir arī spēks mūsos veidot harmoniju. Šajās dienās, kad apkārt ir tik daudz panikas, baiļu, apjukuma, mums pirmkārt vajag mieru un harmoniju sevī. Kaut vai lai pieņemtu lēmumus un paliktu saprātīgiem. Mūzikai ir spēks mums šobrīd palīdzēt.


B.S.V. Vai jūs varētu raksturot savu sinerģiju ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri?


K.P.: Ir patiess prieks sadarboties, jo tiešām šo orķestri apbrīnoju. Tam ir ļoti augsta kvalitāte un jauki cilvēki, kas ir ne mazāk svarīgi. Man patīk arī orķestra darba ētika un viņu attieksme pret mūziku un tās kopīgu radīšanu. Mūziķi ir augsti kvalificēti un ļoti vienoti skanējumā. Arī stilistiski orķestris ir atvērts un spēlē dažādu repertuāru augstā kvalitātē. Kopā ar viņiem var iestudēt teju visu, kas ienāk prātā. Esmu tiešām priecīga būt šeit.


B.S.V.: Vai esat strādājusi kopā ar Igaunijas simfoniskā orķestra pirmo vijoli – Trīnu Rūbelu?


K.P.: Ikreiz, kad sadarbojas ar Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri, vienmēr ir bijis kāds cits koncertmeistars. Šķiet, pirms aptuveni gada dzirdēju Trīnu spēlējam Erki-Svena Tīra Otro vijolkoncertu, kas mani pilnībā aizrāva. Toreiz domāju, ka obligāti gribu ar viņu sastrādāties. Mēs nespēlēsim Tīra, bet gan Vaska mūziku. Jautājot, ko viņa domā par šo ideju, Trīna atbildēja, ka vienmēr ir vēlējusies iepazīt Vaska “Tālo gaismu”. Kad dzirdēju viņu spēlējam, man radās iespaids, ka Trīnas skanējumā ir kaut kas ziemeļniecisks, varbūt pat mums – baltiešiem – raksturīgs. Patiesībā, šo ideju ir ļoti grūti ielikt vārdos. Viņas skanējumā no vienas puses ir dziļums un tajā pašā laikā – skaņas tīrība. Manuprāt, Vaska Vijolkoncertā šīs kvalitātes ir ļoti nepieciešamas. Man nav īpašu gaidu par nākamās nedēļas koncertu. Bez gaidām dzīvoju daudz laimīgāk. Bet skaidri zinu, ka tas būs brīnišķīgs notikums.


B.S.V.: Kas ir jūsu sapnis diriģēšanā?


K.M.: Es teiktu, ka man nav pārāk laba atbilde uz šo jautājumu. Mans sapnis, vai precīzāk – kā redzu sevi diriģentes lomā, ir kopā ar orķestri būt medijam, kas nodod komponistu vēstījumus publikai. Mani ļoti aizrauj skaņdarbi, kuros caurstrāvotas eksistenciālas tēmas un tēmas, kas atspoguļo dažādus līmeņus, ko nozīmē būt cilvēkam. Manuprāt, tās ir ļoti svarīgas un padara mūs labākus. Vai vismaz ļauj mums ko labāk saprast. Domāju, ka tā ir ietekme, ko orķestra mūzika var radīt sabiedrībā, un uzskatu, ka tas ir mūsu uzdevums. Jo augstākā līmenī ar to nodarbojamies, jo labāk nododam vēstījumu. Man nav pilnīga, absolūta sapņa, bet mans vispārējs sapnis ir dot pozitīvu ietekmi sabiedrībā, radot mūziku. Uzskatu, ka tai šāds spēks piemīt.


Intervija publicēta 2022. gada 21. aprīlī Latvijas Sabiedriskā medija mājaslapā:

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/muzika/muzika-pacel-augstak-par-ikdienas-dzivi-saruna-ar-lnso-galveno-viesdirigenti-kristinu-posku.a453161/

44 views

Comments


bottom of page