Simfoniskās mūzikas atgriešanās Lielajā ģildē: recenzija par LNSO sezonas noslēguma koncertu

Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”



Biruta Ozoliņa un Uģis Prauliņš Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”, Aigars Reinis un Ilze Reine pie Rīgas Doma ērģelēm dažādās programmās kopā ar domubiedriem, Matīss Čudars un Ivars Arutjunjans neformālākos apstākļos, tomēr vienalga klātienē – šie un vēl citi pasākumi apliecina, ka arī šovasar publika nebūs gluži izolēta no kultūrdzīves, kur nu jau var arī izvēlēties starp mūziku, teātri un kino.

Taču, kamēr jūlija koncerti vēl nav pienākuši, noteikti vērts atcerēties par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra negaidīti pārtrauktās sezonas noslēguma koncertu 2020. gada 12. jūnijā, kuru Lielajā ģildē varēja noklausīties 50 cilvēki, visi pārējie – interneta tiešsaistē un, visbeidzot, arī “Latvijas Radio 3” “Klasika” arhīvā.

Varbūt kādreiz šis koncertieskaņojums kļūs pieejams arī kompaktdiska formātā, jo 12. jūnija programma jau tāpat zināmā mērā uzlūkojama kā robežpunkts – sadarbībā ar Somijas ierakstu namu “Ondine” Andra Pogas vadītais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris nupat ierakstījis Tālivalža Ķeniņa Pirmo simfoniju un vēl divus citus opusus, solot turpinājumu ar pārējām izcilā komponista partitūrām.


Un, ņemot vērā to, ka Ķeniņa daiļrades kanonā ietilpst astoņas simfonijas un vismaz četrpadsmit koncertžanra darbi, nākotne skaņu ierakstu studijā izskatās muzikāli piepildīta uz ilgāku laiku.

Koncerta klausītāji Andri Pogu ar Ķeniņa simfoniju sagaidīja programmas otrajā daļā, taču pirms tam – Guntis Kuzma ar Volfganga Amadeja Mocarta serenādi “Mazā naktsmūzika” un Johannesa Brāmsa Otro serenādi La mažorā.

Mūziku, kas citos apstākļos drīzāk skanētu “Sinfonietta Rīga” repertuārā, taču izretinātajiem orķestra māksliniekiem pagaidām jāspēlē kamersastāvā, tādēļ arī šāda repertuāra izvēle. Un pirmais secinājums – mūziķi, protams, tika klāt Mocarta serenādē ietvertajai jūtu gammai un kontrastu pilnskanīgumam, kur Guntis Kuzma arī bija īstais diriģents, un tas pats sakāms par koncertmeistaru Sandi Šteinbergu, tomēr attiecībā uz tembrālu mirdzumu un skaņuraksta trauslāko aspektu atklāsmi Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim vēl būtu šis tas darāms.

Līdzīgas izjūtas raisīja Brāmsa Otrās serenādes lasījums – ielūkojoties šeit piedāvātajā stīg-instrumentu un koka pūšam-instrumentu salikumā, nācās secināt, ka mūzikas plūsma dažbrīd varētu būt aktīvāka, citkārt – saliedētāka, taču kopumā šis atskaņojums vēstīja par nepārprotamu iejušanos Brāmsa uzburtajā atmosfērā.

Egils Upatnieks, Mārtiņš Circenis, Jānis Semjonovs un citi pūtēji interpretācijas gaitā uzrunāja gan ar emocionālu piepildījumu, gan ar radošas intuīcijas klātbūtni, viņu saskaņu ar stīgu grupu nodrošināja diriģenta redzējums, un rezultāts daudzējādā ziņā izsauca patiesu prieku.

Šādu raksturojumu vēl lielākā mērā var veltīt Tālivalža Ķeniņa Pirmās simfonijas interpretācijai Andra Pogas vadībā, kur atmiņā īpaši palicis skaņdarba otrās daļas lirisko un nostalģisko tēlu skaistums koka un metāla pūšaminstrumentu muzicēšanā.

Un, ja iespējams pateikt kaut ko pozitīvu par koncerta klausīšanos ārpus Lielās ģildes, bez tiešas sasaistes ar atskaņotājiem, varu atzīt, ka aiz loga redzamais saulriets lieliski saskan ar Ķeniņa simfonijas lappusēm.

Protams, lai gan konkrētā partitūra Ķeniņa astoņu simfoniju vidū ir pati retrospektīvākā, tur rodams ne tikai lirisks vērojums un romantiskas atklāsmes – vienlīdz mērķtiecīgi un neordināri būvētā trijdaļu cikla ietvaros paustas arī spraigākas un racionālākas refleksijas, un jāteic, ka Ķeniņa mūzikas iedzīvinājumam teicami atbilst Andra Pogas radošā meistarība un mentalitāte.


Viņa vadībā orķestris darbojās saskaņoti, dramaturģiskā arhitektonika pārliecināja ar iepriekšminētās intuīcijas un precizitātes apvienojumu, un tāda paša līmeņa slīpējums piemita arī muzikālā vēstījuma izgaismojumam.

Manuprāt, šādi sastādītas programmas noslēgumā ļoti labi iekļautos vēl kāds Ķeniņa simfoniskās daiļrades paraugs, tomēr atskaņotāji izvēlējās nedaudz pierastāku ceļu, atgādinot par Igora Stravinska koncertu klavierēm un pūšaminstrumentiem (un kontrabasiem, un timpāniem).

Šāds variants vienalga saucams par diezgan izaicinošu, jo Stravinska neoklasicisma periodam piederīgais 1924. gada opuss katru reizi no jauna spēj gan iedvesmot, gan nokaitināt – barokālas apceres šeit pretstatītas uzsvērtam konstruktīvismam, bet bezgalīgie sēru marši noslēdzas ar atklātu sarkasmu.

Bez šaubām, šādas mūzikas lasījumam meklējamas un arī atrodamas visdažādākās atslēgas, taču pianista Reiņa Zariņa, Andra Pogas un orķestra īstenotā versija katrā ziņā atzīstama par izdevušos – vēlamā subjektīvisma deva nepārkāpa Stravinska doto spēles noteikumu robežas, bet priekšnesuma tembrālās krāsas, instrumentālais balanss, metroritmiskie parametri liecināja par visu interpretu pieredzi un profesionalitāti.


Tādēļ arī attiecībā uz Reini Zariņu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri – gan kopā, gan atsevišķi – atkal jāteic, ka negribētos, lai viņu repertuārs krievu mūzikā vienmēr ietvertu tikai visslavenākos vārdus – Šostakoviču, Stravinski, Prokofjevu.

Vēl jau ir arī Georgijs Sviridovs, Aleksandrs Lokšins, Valērijs Gavriļins vai Šostakoviča skolniece Gaļina Ustvoļska.



Ķeniņa mūzikas iedzīvinājumam teicami atbilst Andra Pogas radošā meistarība un mentalitāte. Viņa vadībā orķestris darbojās saskaņoti, dramaturģiskā arhitektonika pārliecināja ar intuīcijas un precizitātes apvienojumu.


Foto: Lita Krone/LETA


https://www.la.lv/simfoniskas-muzikas-atgriesanas-lielaja-gilde


4 views

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO)

E-pasts: lnso@lnso.lv

Tel.: + (371) 67224850

Biļešu kase: + (371) 67213643

Adrese: Lielā Ģilde, Amatu 6, Rīga, LV-1050, Latvija

Skatīt visus kontaktus

© 2020 by LNSO