Baltijas ceļš. Koncerti Rēzeknē – atgādinājums par Baltijas neatkarības sākumu

Baltijas ceļš tika iekļauts “Ginesa rekordu grāmatā” kā tobrīd garākā cilvēku ķēde vēsturē. Kā tas notika? 1989. gada 23. augustā aptuveni divi miljoni baltiešu izgāja ielās. Viņi sadevās rokās un izveidoja ķēdi, kura stiepās no Tallinas līdz Viļņai caur Rīgu vairāk nekā 600 kilometru garumā. Mierīgā un, galvenais, dziesmotā ceļā viņi padomju okupācijas varai pauda nepārprotamu vēlmi atgūt valstisko neatkarību, kura tika faktiski atņemta 50 gadus iepriekš ar 1939. gada 23. augustā noslēgto Molotova-Ribentropa paktu.

Dziesmas spēcinošo lomu igauņu, latviešu un lietuviešu identitātē apliecina trīs Baltijas valstu galvaspilsētās notiekošie dziesmu svētki, kuri ir vieni no lielākajiem šāda veida pasākumiem pasaulē. Baltijas valstu dziesmu svētki 2003. gadā iekļauti UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Jauna latiņa: Rēzeknes koncertzāle GORS. Foto: Burkharts Šēfers (Burkhard Schäfer)

Tā kā kvinteta dalībnieki pārstāv Zviedriju, Dāniju un Latviju, tieši no šīm Baltijas jūras piekrastes valstīm tika izvēlēti trīs komponisti – Brita Bīstrema (Britta Byström, Zviedrija), Anderss Nordentofts (Anders Nordentoft, Dānija) un Andris Dzenītis (Latvija), kuri sacerēja mūziku neierastam sastāvam: pūšaminstrumentu kvintetam ar simfonisko orķestri. Autoriem bija jāievēro tikai divi nosacījumi: mūzika nedrīkstēja būt pārlieku sarežģīta, un katra autora sacerētā daļa varēja būt ne vairāk kā 10 minūtes gara. “Mūsdienu mūzika nereti ir sarežģīta. Tāpēc mēs sev vaicājām, kā mēs varam paust kompleksas idejas publikai saprotamā veidā, izmantojot jebkurus paņēmienus: gan mūziku, gan video, gan kustību,” skaidro “Carion” un LNSO klarnetists Egils Šēfers. “Britas, Andersa un Andra darbi ir radīti īpaši mums, un katrs no tiem savā neatkārtojamā veidā atspoguļo projektam raksturīgo Baltijas fonu.” Anderss Nordentofts skaidro savu pieeju šādi: “Mans skaņdarbs ir veltīts Baltijas valstu draudzībai un vienotībai. To simbolizē cilvēku veidotā ķēde 1989. gadā.

Pirmie dziesmu svētki Rīgā notika 1873. gadā. Šajā pasākumā reizi piecos gados (pēdējie svētki notika 2018. gadā) izpilda latviešu tautas mūziku – bet ne tikai – kura mūsdienās pieder vēsturei, bet svētkos atdzīvojas. Kā šo tradīciju padarīt aizraujošu nākamajām paaudzēm? Šo pašu jautājumu uzdeva arī festivāla “LNSO vasarnīca” rīkotāji – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), kurš šogad par festivāla vietu izraudzījies Rēzekni. Šī pilsēta kopš 2013. gada ir mājvieta koncertzālei GORS, kuru var uzskatīt par jaunu arhitektūras un akustikas latiņu un kura, tāpat kā vienlīdz vērienīgās jaunās koncertzāles Cēsīs (2014) un Liepājā (2015), tika radīta kultūras decentralizācijas nolūkā, lielā mērā pateicoties ES finansējumam. ES finansējums ir viens no galvenajiem izskaidrojumiem, kāpēc Latvijas reģionos ir labākas koncertzāles nekā galvaspilsētā. Savukārt Lielā ģilde burtiskā nozīmē ir izturējusi laika pārbaudi, tai ir piešķirts valsts nozīmes kultūras un arhitektūras pieminekļa statuss; lai gan tās āriene ir iespaidīga, tās iekšējā vērtība neattaisno cerības. Ēkai ir jūtami sliktāka akustika; tai piemīt vairāki trūkumi, piemēram, lifta un pienācīgas infrastruktūras neesamība praktiski neatļauj ēku apmeklēt cilvēkiem ar kustību traucējumiem un ratiņkrēslu lietotājiem. Turpretī GORS ir visādā ziņā optimāla būve. LNSO galvenais redaktors Orests Silabriedis apgalvo, ka Rēzeknes pilsēta ir cītīgi strādājusi, lai iegūtu projektam nepieciešamo finansējumu un to ne tikai ātri īstenotu, bet arī iekļautos saprātīgās (un salīdzinoši izdevīgās) finanšu robežās.

“Kopējās projekta izmaksas bija aptuveni 19 miljoni eiro, no kuriem 11 miljonus sedza Rēzeknes pilsēta, aptuveni 7 miljonus eiro sedza Eiropas Reģionālās attīstības fonds, savukārt valsts sedza 700 tūkstošus eiro,” tā O. Silabriedis.

Tieši uz GORA skatuves 23. augustā notika īpašs koncerts. Žūrija Marko Stropas (Marco Stroppa), Andra Dzenīša un Oresta Silabrieža sastāvā izraudzījās sešus jaunus komponistus no dažādām valstīm, kuriem bija iespēja nodot publikas vērtējumam jaundarbus iepriekš noteiktam, turklāt neierastam kamersastāvam (flauta, vijole, alts, čells, kontrabass, bungas, klavesīns) Jāņa Stafecka vadībā. Katra kompozīcija bija vidēji astoņas minūtes gara, un šie darbi – tieši tāds bija aizraujošais uzdevums – tika veidoti, iedvesmojoties no kāda latgaliešu tautas mūzikas parauga. Kā tieši to īstenot, bija atstāts jauno komponistu ziņā.

Autoriem tika nosūtīti vairāki tautas dziesmu ierakstu paraugi, no kuriem bija iespēja izvēlēties vienu tīkamāko. Rezultāts ir aizraujošs un pārsteidzošs vienlaikus, jo katrs no sešiem jaunajiem komponistiem bija atklājis atšķirīgu un oriģinālu paņēmienu, kā skaņdarbā iekļaut attiecīgās tautas dziesmas elementus – ritmu, melodiju, skaņas nokrāsu vai noskaņu. Skatītāju simpātiju balvu ieguva latviešu komponiste Sabīne Ķezbere, kura ar saviem darbiem pazīstama ne tikai dzimtenē, bet arī ārzemēs.

Sešu pirmatskaņojumu programmu ievadīja un noslēdza divi latgaliešu izcelsmes komponista Jāņa Ivanova (1906–1983) darbi. J. Ivanovs uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem latviešu komponistiem, un viņa daiļradi, jo īpaši tās agrīno posmu, raksturo atsauces uz latgaliešu tautas mūziku (piemēram, 1949. gadā tapusi viņa Sestā jeb “Latgales” simfonija). J. Ivanova darbi ilustrē vienu no paņēmieniem, kā iespējams attīstīt un saglabāt dzīvu tradīciju, kura augošajā globalizācijas ietekmē ir zaudējusi savu identitātes veidošanas funkciju. Koncerta rīkotāju lēmums sākt un noslēgt vakaru ar Ivanova mūziku, sešus tautas mūzikas iedvesmotos jaundarbus novietojot burtiski uzmanības centrā, pauž skaidru vēstījumu.

“Carion triptihs”

Lielākais pārsteigums bija fakts, ka šī pati ideja nākamajā festivāla dienā tika apliecināta vēl spēcīgāk, paplašinot sākotnējo mērogu. 24. augustā pirmatskaņojumu piedzīvoja Baltijas ceļa 30. gadadienai veltīts jaundarbs orķestrim, kurš tapis sadarbībā ar LNSO un Odenses simfonisko orķestri pēc pūšaminstrumentu kvinteta “Carion” pasūtījuma. Kvinteta sastāvā ir flautiste Dora Šereša (Dóra Seres), obojists Egils Upatnieks, klarnetists Egīls Šēfers, mežradznieks Dāvids M.A.P. Palmkvists (David M.A.P. Palmquist) un fagotists Nilss Anderss Vedstens-Larsens (Niels Anders Vedsten Larsen).

Muzikālā ziņā es to centos attēlot sava darba struktūrā – tā līdzinās dejai, kurā katrs pūšaminstruments nodod sava solo balsi nākamajam. Beigās skan tikai mazās flautas balss. Tās maigajai dziesmai pieder pēdējais vārds.”

“Carion triptiha” pirmatskaņojums LNSO un “Carion” izpildījumā Andra Pogas vadībā ļāva izvērtēt, cik veiksmīgi trīs daļas iekļaujas skaņdarbā – to apliecināja klausītāju jūtamā aizrautība. “Mēs esam maza nācija,” koncerta noslēgumā teica Šēfers. “Latvijas pastāvēšanai nav nekāda ekonomiska pamatojuma, tai ir tikai kulturāls pamatojums: mūsu valoda, mūsu mūzika un mūsu vēsture.” LNSO festivāls padara nemateriālās kultūras vērtības pieejamas cilvēkiem un ar mūzikas balsi atsauc 1989. gada notikumus spilgtā atmiņā.

Laimīgie baltieši

No šodienas skatpunkta Baltijas ceļa nozīmi var salīdzināt arī ar notikumiem bijušajā VFR pirms 30 gadiem. Taču pārdomas rosina veids, kā latvieši izmanto mūziku, lai pieminētu politiskās pārmaiņas 80. gadu beigās un veidotu kolektīvo atmiņu. Ir pēdējais laiks vaicāt: kāpēc nekas līdzīgs nenotiek Vācijā, pieminot Berlīnes mūra krišanas 30. gadadienu? 9. novembra koncertā pie Brandenburgas vārtiem izreklamēts “Barenboims, blices un skatuves šovs” (sk. informāciju portālā berlin.de), kas varētu notikt jebkurā citā pasākumā. Šajā ziņā arī Vācijas Iekšlietu ministrijas komisijas “Miermīlīgās revolūcijas un Vācijas vienotības 30. gadadiena” veidotā koncepcija mums nespēj neko piedāvāt. Tas ir skumji no mūzikas viedokļa, jo sevišķi tā saucamajai “klasiskajai mūzikai”. Šo izdevību mēs esam palaiduši garām.

Burkharts Šēfers (Burkhard Schäfer)

Raksta autors apmeklēja festivālu, atsaucoties uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra ielūgumu.