Intervija ar jauno LNSO diriģentu Jāni Stafecki
Baiba Santa Vanaga speciāli LSM.lv
Diriģents un kontrabasists Jānis Stafeckis kopš 2012. gada ir Rēzeknes kamerorķestra vadītājs, taču pēc daudzajiem pārliecinošajiem, spilgtajiem un pieredzes pilnajiem koncertprogrammu atskaņojumiem nu kļuvis arī par daļu no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) diriģentu saimes. Jau 17. februārī Lielajā ģildē viņš aizvadīs savu pirmo koncertu jaunajā amatā, stājoties pie LNSO pults kopā ar solistiem – saksofonistu Arvīdu Kazlausku un Rīgas Saksofonu kvartetu – koncertā “LNSO un Saxophonia”, kas ir daļa festivāla Saxophonia programmas. Saruna, kas sniedzas pāri partitūrai vien (lai gan neapšaubāmi arī par to) un aizskar dažādās misijas apziņas, kas var mājot vienā dvēselē – diriģenta, mūziķa, cilvēka, latgalieša. Par diriģenta laķenēm un latgaliešu kāzām trīs dienu garumā.
Ko tu domā par jaunā gada apņemšanām? Šajā gadā apņēmos katru dienu uz darbu un atpakaļ iet ar kājām, kas katrā virzienā sanāk aptuveni četrdesmit minūtes jeb trīs kilometri. Pagaidām sokas spīdoši.
Nu lūk – te mūsu intereses sakrīt. Arī es eju daudz. Iespējams, tas tāpēc, ka vecajā gadā gribas apēst visu, kas nav apēsts, lai Jaunajā gadā ir tukšs ledusskapis! (smejas) Nē, ne tikai tāpēc – arī galvas vēdināšanas nolūkos. Pie tam, darbs, gatavojoties kādiem projektiem, ir ļoti sēdošs. Tāpat arī spēlējot kontrabasu – lai gan liekas, ka visa ķermeņa augšdaļa ir nodarbināta, tas nav nekāds kardio treniņš – ne tuvu tam. Bet ir jāinvestē savā ķermenī, lai tas dotu atpakaļ tajos mirkļos, kad tas ir vajadzīgs.
Vai staigājot klausies mūziku, audio grāmatas?
Oi, nē. Reizēm uzlieku paklausīties to, kas man kādreiz būs vajadzīgs – lai iegūtu pirmos iedīgļus idejām un tukšu skatījumu uz it kā sen zināmu mūziku. Lai atsauktu atmiņā pirmatnējus instinktus, domas. Lai būtu pēc iespējas tuvāk tieši savam skatījumam par to, ko iestudēju, nevis izdomātam, nereti samocītam, kā tas reizēm gadās. Nereti ir ļoti grūti nonākt pie tā, ko tu tiešām domā un vēlies, pa īstam ieklausīties sevī. Bet 80 procentos gadījumu no mana ētera iešanas laikā – tas ir klusums.
Ar lielu skepsi sāku klausīties audio grāmtas, taču biju patīkami pārsteigta par to efektivitāti. Pirmā bija Kafkas “Metamorfoze” – baigā depresija, bet priecājos, ka spēju klausīties to distancēti un no malas, it kā vērojot smagnējo.
Man tādās reizēs varētu būt grūti noturēt uzmanību. Kādā brīdī nenoticu grāmatā teiktajam, varbūt. Vai stāstniekam. Bet nē, tā es sevi nesodu – ar depresīvu mākslu. Un šajā gadījumā, grāmata varētu būt ilgs “sods”. (smejas)
Bet vai tev ir “soda” mūzika?
Manai gaumei un ausīm “soda” mūzika varētu būt ļoti smags metāls vai banāls šlāgeris ar pliekanu tekstu primitīvā izpildījumā. Tomēr ir reizes, kad gribas kaut kur atgriezties, aizceļot vai vienkārši pazust uz mirkli. Laikā un telpā. Tādām reizēm man ir savs atskaņošanas saraksts, kurā ir mūzika, kas saistās ar kādiem dzīves notikumiem. Agrīnajos studiju gados man bija ļoti mīļa grupa Radiohead. Viņu Kid A albums – drūmākajās dienās tas ir mans vislabākais draugs. Varu aiziet mītu un ārpuszemes spēku valstībā un rast mierinājumu. Un tad atgriezties šai pasaulē. (smejas) Es arī neapeju klasiku, protams. To klausos ļoti daudz. Cenšos to klausīties ar tīru, atraisītu prātu. Dzīvojam laikmetā, kurā nu jau labu laiku klasiskā mūzika, kas skan koncertzālēs, pārsvarā tiek uztverta kā kaut kas dziļi filozofisks, daudzdimensionāls, ļoti nopietns un traģisks. Gandrīz visi – gan uz skatuves, gan klausītāju rindās – ar krunku pierē, nopietnām sejām un drūmu skatu, šķiet, meklē vienīgi dzīves jēgu. Protams, ka nopietna apjoma un ilguma skaņdarbi šādu eksistenciālu jautājumu atbildes meklēšanu veicina, tomēr mēs esam pazaudējuši, negribu teikt – daļu izklaides. Drīzāk daļu vieglprātības. Piemēram, skerco vai scherzando**, kā to raksta tempa un rakstura apzīmējumā.
Par nenopietnību akadēmiskajā mūzikā – uzreiz ienāca prātā leģendārie Mocarta kanoni...
Par tiem mēs arī esam aizmirsuši. Skaidrs, ka uz koncertzāļu skatuvēm tie pārāk bieži noteikti vis neskan. Piemēram, šobrīd ļoti daudz interesējos par Modesta Musorgska dzīvi, jo man priekšā ir viņa darba atskaņojums kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri 17. februārī. Arī viņš jau 19. gadsimta vidū bija pamanījis, ka tas, ko viņš dzird un redz sev apkārt akadēmiskajā vidē, ir pārspīlēti un nereti – pārāk nopietni. Ka pietrūkst tīru, ticamu ideju, tai skaitā, arī ļoti palaidnīgu. Ir daudz masku, izlikšanos. Gandrīz pavisam izzudis patiess muzicēšanas prieks. Tas ir akmens mūsu – izpildītājmākslinieku lauciņā. Atrast mūzikā tīru prieku, mīlestību, labestību vai neviltotu ļaunumu un tā tālāk, ja vien mūzikā tas ir atrodams. Un to visu aiznest klausītājam. Tā ir augsta pilotāža un vislielākais mūziķu izaicinājums.
Kāpēc, tavuprāt, mūziķim varētu būt grūti izrādīt šo izteiksmes tīrību?
Tāpēc, ka mēs atrodamies ļoti piesārņotā attēlu un skaņu vidē. Tas, ka esam ļāvušies šim viegli sasniedzamajam, lētajam mūzikas vai skaņu fonam. Jā, to dzen gan “pirkt–pārdot” kultūra, gan arī straujā tehnoloģiju attīstība. Ja tas tā turpināsies – kur aizvedīs? Mēs tik ātri lidojam pāri notikumiem, ka nepamanām ļoti daudz. Ticu, ka ar šo mūzikas lauku, kurā kopā darbojamies gan LNSO, gan citur pasaulē, pieturam laiku, jo neviens skaņdarbs jau nebeidzas 15 sekundēs, kā tas ir, piemēram, TikTokā vai līdzīgās platformās. Mēs pieturam klausītāju – ja jau viņš ir atnācis un izvēlējies šo terapiju – atnākt uz koncertu un apstāties, padomāt, ieskatīties, ieklausīties ne tikai tajā, kas skan uz skatuves, bet arī ieklausīties sevī – tas ir vissvarīgākais, ko varam darīt mūsdienu cilvēkam.
Vai tev nešķiet, ka arī jau pieminētā staigāšana apzināti liek piebremzēt?
Nē, man tā nav. Vairāk attopos pie romantiķu populārās idée fix* – pēkšņi esi apsēsts ar kādu melodiju, un tā tev neliek mieru. Soļi parasti ir zināmā tempā, varbūt aptuveni simts minūtē. Un kad tev sāk skanēt kāda melodija, kāda rīme, vai kāds teksts – tu to dungo, atkārto noteiktā tempā un ritmā. Tajā saredzu vairāk rituālisma pazīmes, kas saistās ar dervišiem vai kādām citu kultūru tradīcijām. Tā ir meditācija, caur kuru tu nonāc jaunā sevis versijā. Un tāda gara staigāšana – kā Ziedonis reiz Ausmai Kantānei atbildēja uz jautājumu, cik lielai pēdai jābūt, lai justu, ka zeme ir apaļa: “Pa ceļu ejot, to var just – vienkārši jāiet daudz. Kamēr gudrība sāk nākt caur pēdām.” Tad izrādās, ka viss iet uz riņķi.
Par tavu profesionālo “staigāšanu”: līdz šim biji zināms kā Rēzeknes kamerorķestra vadītājs, savukārt no šīs – 2022./2023. gada sezonas – esi arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents.
Tā tas tiešām ir – esmu LNSO diriģentu komandā. Un viens no maniem svarīgākajiem pienākumiem ir sekot līdzi – stulbi izklausās – orķestra kvalitātei. Tas vairāk izklausās pēc skarba kunga ar pātagu. Patiesībā, vienkārši klausos. Bez jebkādām preventīvām sodu sistēmām vai nosodīšanas. Klausos, kā ir, lai saprastu, ko darīt, lai būtu vēl labāk. Manuprāt, jebkas, kas kādā brīdī pārstāj attīstīties – sāk degradēties. Nulles punktā ilgstoši atrasties ir ļoti bīstami. Tu pat nepamanīsi, ka ir noticis atgriezenisks attīstības process, no kura līdz nulles punktam jau atkal ir ļoti tāls ceļš ejams. Kur nu vēl uz priekšu – laikmetam līdzi.
Tāpat tu esi arī Sinfonietta Rīga kontrabasu grupas koncertmeistars. Un jau atkārtojoties – diriģents ar zināmu pieredzi. Kā ir atrasties abās pusēs – gan mūziķa, gan diriģenta lomā? Tev tomēr pašam ir izveidojies no vienas puses – savs diriģenta rokraksts, no otras – izpildītājmākslinieka personība.
Neizbēgami. Tas ir arī tolerances jautājums, jo, atrodoties savos pirmajos diriģenta studiju gados, domāju: “Nu tik’ es tagad rādīšu visiem, kā vajag darīt!”; norādīšu, kas pareizi vai nepareizi. Drīz vien nonācu pie tā, ka kļūdos tikpat daudz. Tikai citādāk. Kā tieši kustini rokas – tas, protams, ir svarīgi koncerta brīdī, – bet vai tas ir pats būtiskākais? Atgriežamies pie sākuma – tieši kāpēc to daru? Ko vēlos pateikt caur savu ambīciju, ka esmu nostājies te – orķestra priekšā. Vai tas, pirmkārt, ir godīgi pret radītāju – mūzikas autoru un viņa partitūru, otrkārt – vai tas ir saistoši mūziķiem, un pats galvenais – vai saistoši klausītājam. Diriģēšanā ir klātesoša medija misija, ka uzdrošinies būt pa vidu un tulkot – ne gluži svētos rakstus..
Tieši gribēju salīdzināt...
Tulkot zīmes, meklēt kontekstus un zemtekstus. Tādu mūsu darbā ir ļoti daudz. Savukārt būt mūziķim ir ļoti ekskluzīva iespēja ar abām kājām būt pie zemes, jo tieši mūziķis ir tas, kurš rada vibrācijas, ko sauc par skaņu un kas kopā ar citu kolēģu radītajām vibrācijām veido orķestra kopskaņu. Caur šo kopskaņu top konkrēti tēli un emocijas, kas tiek aiznesti līdz klausītājam. Diriģents jau ir tikai tāds ierosinātājs. Būt mūziķim–praktiķim – manā gadījumā orķestrī – tā ir gan atslodze, gan terapija. Iespēja iekāpt mīļās, ērtās un ļoti dārgās kurpēs. Bet tas nav viegli – kolēģi ir tie paši, ar kuriem tiekos gan kā diriģents, gan mūziķis. Esmu tas pats Jānis pie kontrabasa un tas pats Jānis pie diriģenta pults. Bet tā vai citādi man jāpiedomā, ka vienā brīdī esmu mūziķis un man jādara tas, ko iniciē kāds cits. Tomēr ir pietiekoši liela iespēja, ka tam pilnībā nepiekrītu. Runa nav par necieņu. Visi diriģenti, ar kuriem kādreiz ir strādāts – visi ir ļoti cienījami un katram ir savs stāsts, kā veidojušās pārliecības par tā vai cita skaņdarbu tieši tādu atskaņojumu. Apzinos šo ceļu, ar to saistītās sarežģītības un izaicinājumus, tāpēc ļoti cienu ikvienu diriģentu. Tas, ka neesam vienādi un katrs esam unikāls – mums katram ir tiesības domāt citādi. Orķestrī gan mūziķa tiesības beidzas tur, kur sākas diriģenta. (smejas) Savukārt kad diriģēju pats, ir citas bīstamības. Tā ir milzīga pašdisciplīna un paškontrole, un ļoti skaidrs virziens, kurā jāiet. Kāpēc ejam tur, kur ejam – jābūt pamatojumam. Viss pārējais ir veids, kā to sasniedzu. Ja vienkārši spēlējam un stāvam uz vietas, tad – kāpēc?
Kā jau teici – nulles punkts.
Kaut kur jādodas, jābūt dinamikai.
Vai jau uzreiz zināji, ka būsi diriģents? Ja tā – kāpēc sākumā nāca kontrabass?
Sapnis par diriģēšanu, patiesībā, bija jau bērnībā. Kontrabass bija saistīts ar daudziem praktiskiem apsvērumiem un daudzām nejaušībām. Bet būt lauku puikam, kas sapņo būt diriģents, un, nedod Dievs, pateikt to kādam klasesbiedram... Labākajā gadījumā tevi nesapratīs. Bet arī staigāt ar vijoli astoņdesmitajos, deviņdesmitajos pa Viļāniem arī bija stilīgi. Pēdiņās. Kaut kā tā – visi puikas spēlē futbolu un kariņus, bet te viens nāk ar savu pistoli futlārī. Tas bija izaicinājumu pilns laiks gan man pašam, gan vecākiem – būt pietiekoši stūrgalvīgiem to novest līdz galam. Pabeidzu Viļānu Mūzikas skolu kā vijolnieks. Vēlāk satiku mūziķi un nu arī mākslas zinātnieku Guntaru Gritānu – varētu teikt, viņš bija tas, kurš manī ieraudzīja ko vairāk un mācēja manus vecākus pārliecināt, ka tas ir kas vērtīgs. Guntars Viļānos vadīja lauku kapelu “Jumītis”, kurā biju pirmā vijole. Vēlāk šis kapelas veidojums pārtapa par ansambli, kas izpildīja Imanta Kalniņa dziesmas. Caur tām savukārt nonācu pie Māra Čaklā, Imanta Ziedoņa, pie Vika un citiem dzejniekiem. Caur viņu patiesībām atklāju sev daudz plašāku pasauli, nekā, iespējams, būtu atklājis, spēlējot futbolu ar kaimiņpuikām, kas, protams, arī ir forši. Kā vijolnieks mēģināju stāties Rīgas skolā, taču likumsakarīgi – mana varēšana bija stipri neatbilstoša normatīviem. Neskatoties uz to, laipni tiku uzņemts manā mīļajā Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Man bija ļoti pacietīga skolotāja. Viņas godīgums un pedagoga kvalitāte visspilgtāk izpaudās tajā reizē, kad viņa teica: “Klausies, tev vairs to nevajag!” (smejas) Laikam viņa redzēja, ka puika ir mazliet talantīgāks, nekā viņa vijoles varēšana. Bet iet laiks, kaut kas jādara. Viņa un citi skolotāji bija painteresējušies, kā praktiski realizēt, lai Jānītis turpina mācības – spēlējot kontrabasu. Man bija izcils pedagogs – čellists Mārtiņš Blumbergs. Skolotājs man pilnībā uzticēja savu plašu kolekciju un tur atkal atgriezos pie tā plašuma, ko piedāvā diriģenta redzējums. Viņam varbūt bija viena plate ar mūziku tieši kontrabasam, bet klausījos visas simfonijas pēc kārtas.
Rēzeknes skola bija tikai viena daļiņa manas dzīves. Paralēli strādāju Rēzeknes Tautas teātrī par skaņu režisoru. Pat sakomponēju mūziku vienai izrādei. Baidos to kādreiz nejauši kaut kur dzirdēt... (smejas) Vēl dziedāju vīru korī “Olūts” pie Jāņa Gruduļa un spēlēju kapelā “Dziga” pie Gunāra Igauņa un Ilmāra Dreļa, kas jau tolaik bija aktīvi pētnieki un melodiju vācēji. Viņi atrada melodijas, mēs tās pārveidojām savās aranžijās. Tur ieguvu ļoti lielu muzicēšanas pieredzi – joprojām kā vijolnieks. Tā ir tik liela daļa no manis, ka pie tās atgriežos ar simtprocentīgu regularitāti Līgo svētkos, kad izceļu vijoli un spēlēju dančus savās lauku mājās. Šī Latgales tradicionālās mūzikas daļa manī ir tik dziļi iepotēta, ka jūtu to kā lielu bagātību, ko man ir laimējies gūt, dzīvojot un mācoties Rēzeknē. Citur nekur nebūtu varējis to piedzīvot.
Pēc Rēzeknes, loģiski, nākamais pakāpiens bija Rīga. Tā atkal bija jauna vide, likās – kontrabass ir uz izķeršanu. Vajadzēja skraidīt uz visiem orķestriem. Daudzas domas un idejas tolaik biju nolicis malā. Bet tad nāca kāds saviesīgs pasākums ar Rēzeknes skolas pedagogiem, kuru vidū bija arī Ilona Rupaine. Sarunā par to, kā dzīvē iet, ieminējos, ka viss jau it kā ir izdarīts, bet pilnai laimei tomēr gribētos studēt diriģēšanu. Interesanti, ka tad, kad Rēzeknes cilvēki sāka domāt, kādu sabiedrību varētu pulcēt ap Goru, kas tolaik vēl tikai tapa, viņa šo sarunu atcerējās. Liels impulss nāca tieši no viņiem. “Te būs orķestris, tagad tu mācies, tad tu nāc diriģēt un tā mēs strādājam!” Biju ļoti iedvesmots un metos ar galvu iekšā tajā, ko jau sen biju vēlējies.
Arī festivāls “LNSO vasarnīca” šogad norisinās Rēzeknē. Tavā pirmajā sezonā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta amatā.
Pirmkārt, tas ir vairāk kā patīkami. Otrkārt, zinu, cik svarīgi tas ir rēzekniešiem, – ka LNSO rezidē GORĀ. Klātbūtnes sajūta, kas iedvesmo un dod spārnus vietējiem jaunajiem mūziķiem, kuri mācās mūzikas vidusskolā, vai profesionāļiem un skolotājiem, kuri vairāku dienu garumā varēs baudīt un dzīvot līdzi simfoniskajam orķestrim. Tā būs aizraujoša un unikāla nedēļas nogale ar ļoti dažādu programmu.
Esmu dzirdējusi stereotipu, ka viesmīlīgo latgaliešu uzticība tomēr ir jānopelna. Vai LNSO Rēzeknē ir savējie?
Droši varu teikt, ka ir. Šī būs jau ceturtā “Vasarnīca” Rēzeknē. Pirmajā festivāla norises reizē ambiciozi iesākām – bet diemžēl neturpinājām kā tradīciju – jauno komponistu nometni. Ceru, ka reiz atjaunosim šo ideju. Patiesībā, tas ir lielākais pienesums, ko varam dot caur festivālu pilsētai, vietai, laikam un vēsturei. Toreiz nedēļas laikā Rēzeknē palika sešas jaunas partitūras, jāatzīst, ļoti specifiskiem instrumentu sastāviem – un tika arī ieskaņotas. Komponisti saviem jaundarbiem smēlās iedvesmu Latgales folklorā, savukārt Rēzeknes mūziķiem tā bija iespēja uz sevi un savu tradicionālās dziedāšanas kultūru paskatīties no sešiem dažādiem laikmetīgiem skatupunktiem. Tas bija neaizmirstams festivāls, pēc kura droši varējām saukt LNSO par savējiem. Savukārt otrajā “Vasarnīcā” kopā ar Rēzeknes kamerorķestri Andra Vecumnieka vadībā iestudējām “Pasaku par mūzikas instrumentiem”. Arī toreiz nedēļas garumā no Rīgas uz Rēzekni brauca lieliski profesionāļi, kas vadīja meistarklases jaunajiem mūziķiem. Tas allaž ir ļoti iedvesmojoši. Runājot par savējo vai citu pieņemšanu, manuprāt, latgaliešu mentalitātei ir raksturīgas durvis plaši vaļā. Un arī ledusskapis, un alus kambaris, un sirdis, kad ciemiņi atbrauc. Latgalieši prot svinēt dzīvi diezgan vērienīgi! (smejas)
Ne velti runā par latgaliešu kāzām trīs dienu garumā.
Jā, bet kad paiet tās trīs dienas, ko latgalietis mierīgi var izvilkt dzīrojot – tad beidzot skaidrs, kurš ir vietējais, bet kurš – ciemiņš.
Vai pats precējies Latgalē? Trīs dienas?
Vairāk, kādas četras! Tas jau bija diezgan sen. Pa šiem 18 gadiem daudz kas ir mainījies. Tās bija vērienīgas kāzas ar kādiem 150 cilvēkiem. Galdi bija bagātīgi klāti, brīnišķīga mūzika, vedēji... Ar laika distanci kopā ņemot, tās tiešām bija tādas Blaumaņa izrādes cienīgas dzīres. Tā ir tradīcija, kas pamazām izzūd – svinēt dzīvi pilnasinīgi, kamēr visi vēl esam šai saulē un pie labas veselības. Svinēt – nē, tas nenozīmē brutāli ēst un dzert, bet arī mērķtiecīgi baudīt to īso brīdi, kas mums ir kopā. Ar dejošanu un dziedāšanu. Manuprāt, Latgalē caur tradīcijām un arī katolicismu tas vēl joprojām tiek uzturēts. Jāsaka, ka 2000. gados, atbraucot uz Rīgu, pat drusku kautrējos, ka esmu latgalietis, jo nevienam nav noslēpums, ka uz mums skatījās nievājoši. Tagad varbūt tā vairs nav, varbūt mēs paši – latgalieši – kas darbojamies šeit un vairs neesam uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, esam to mainījuši. Mūsu ir daudz. Tajā visā saredzu nacionālās identitātes saglabāšanu – kā saglabāt gan valodu, gan kultūru. Būšu godīgs – ar bērniem mājās nerunāju latgaliski, bet kad aizbraucam uz Viļāniem, daru to nepārtraukti. Ar saviem vecākiem mēģinu komunicēt tikai latgaliski, kaut arī visu bērnību viņi ar mani runāja latviski. Svarīgi, lai tajās laimīgajās vasarās, ko mēs visi pavadām Viļānu lauku mājās – lai valoda skan. Fonā parasti ir ieslēgts Latgales Radio, kurā blakus populārām latgaliešu dziesmām skan katoļu baznīcas dziedājumi. Tāds kultūras mikslis, kas iespējams tikai tur. Man nevienu brīdi nav ironisks smaids sejā – klausos un esmu tur ar misijas apziņu, ka tas ir mans pienākums – gan valodu, gan tradīcijas, gan kultūru kopumā saglabāt.
Runājot par Rēzeknes kamerorķestri...
Pamatā tam, protams, ir Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas audzēkņi. Tāpat spēlēt nāk aicināti cilvēki, kurus atrodam, vai kuri atrod mūs. Protams, nav nekāds noslēpums, ka koncerta brīdī ir nepieciešami arī papildspēki. Šobrīd Rēzeknē katastrofāli trūkst čellu. Arī citās instrumentu grupās spēlēt gribētāju skaits ir stipri sarucis. Ļoti jūtams gan kvantitatātes, gan kvalitātes kritums. Tā nav tikai Rēzeknes problēma – to var redzēt arī visā Latvijā. Ar Rēzeknes kamerorķestri gadā nospēlējam vien nedaudzas programmas. Orķestra darbs ir pakārtots mērķim. Jo tuvāk koncerts, jo progresijas dinamika ir daudz patīkamāka. Tad vēl pievienojas profesionāļi – izpalīgi. Uzrāviens ir neticams. Entuziasms ir liels un patika muzicēt ir milzīga. Tas man viņos ļoti patīk. Orķestra mūziķi nekautrējas sajūsmu izrādīt mēģinājumā vai pēc tā. Īstens latgalietis – atvērts un saka to, ko domā. Vai arī – ja nepatīk – to ļoti labi varu redzēt viņu sejas izteiksmēs vai citās izpausmēs. Īstums un patiesums. Specifika gan ir tāda, ka jaunietis četrus gadus mācās un aiziet prom – esi viņu izmācījis līdz konkrētam līmenim un viņš saprot, vai vispār grib turpināt nodarboties ar mūziku. Savukārt orķestra rindās viņa vietā nāk kāds cits, un viss sākas no gala. Tādējādi reizēm nav viegli pieņemt faktu – ja šogad varam nospēlēt to vai ko citu, nākamgad tomēr nevaram iet soli uz priekšu. Griesti ir turpat.
Savukārt kāda ir tava vēsture ar LNSO?
Pati pirmā uzstāšanās bija koncertciklā bērniem “Lenesons” 2017. gadā, kur uzstājos kā jaunais diriģents. Tas noteikti bija satraucoši, taču tolaik mana priekšrocība bija tā, ka zināju, ko sagaidīt no diriģenta posteņa. Ar rēzekniešiem jau biju aprobējies. Nav runa, vai tas bija ļoti labs vai ļoti slikts koncerts, bet zinu, ka tiku galā ar šo pārbaudījumu. Pēc tam nāca arī citas iespējas – arī savu Mūzikas akadēmijas diriģēšanas eksāmenu kārtoju pie LNSO pults. Tas bija solis uz priekšu – gan komunikācijā ar mūziķiem, gan manā diriģēšanas attīstībā. Sekoja koncerts festivālā “ORGANismi”, kurā muzicēju kopā ar Ivetu Apkalnu un Raimondu Paulu – liels notikums. Kā diriģentam man tā bija pirmā un ļoti patīkamā satikšanās uz skatuves ar pasaulslaveno ērģelnieci Ivetu Apkalnu, ar kuru mācījāmies kopā Rēzeknē. Arī maestro Raimonda Paula klātbūtne piešķīra notikumam patīkama satraukuma devu. Tas bija pirmais COVID rudens. Ar to saistītie ierobežojumi draudēja tūliņ sagraut visu mūsu koncertdzīvi. Muzicējām īsi pirms gruvešiem. Varbūt tāpēc tas bija ļoti emocionāli, tik atmiņā paliekoši. Pēc tam nāca citi sadarbības piedāvājumi un šobrīd esmu LNSO ģimenē. Tā visu laiku kaut kur tepat grozījos – nācu klausīties mēģinājumus, jo tas patiešām mani vienmēr ir interesējis, kā strādā pašmāju diriģenti un īpaši – viesdiriģenti. Kā spēlē mūziķi, kad ierodas pilnīgi nepazīstams cilvēks bez kopīgas pagātnes vai bez apsolītas kopīgas nākotnes. Ir šī viena izņēmuma reize, kad esat satikušies. Un bieži tieši šādās reizēs notiek vispatīkamākās sadarbības. Ir tīra mūzika, beznosacījuma mūzika.
Tevi pie LNSO diriģenta pults redzēsim arī 17. februārī festivāla Saxophonia koncertā “LNSO un Saxophonia”. Vai jaunais amats nes jaunu atbildību?
Nē, par to tā nedomāju. Gan šai, gan citām tikšanās reizēm ar orķestri gatavojos kā diriģents–interprets, kurš meklē zemtekstus partitūrā, kontekstus dzīvē. Būt godīgam pret mūziku un klausītāju – tā ir mana atbildība.
Kā tu attiecies pret kļūdām?
No kļūdām mācās. Man ir gadījušās pietiekoši lielas kļūdas arī diriģentam esot, ko zina tikai mani tuvākie. Trakākā un, šodien ar smaidu varētu teikt, jautrākā “kļūdīšanās” notika Ilonas Rupaines “Ziemassvētku kantātes” atskaņojumā, kuras partitūrā bija iekļautas tradicionālās mūzikas dziedātājas, kokle, liels koris, orķestris – tāds starpžanrs starp akadēmisko un tautas mūziku. Ļoti jauks skaņdarbs. Vienā no daļām trīs pantus dzied tradicionālās saucēju balsis, tad ir kora intermēdija. Toreiz kaut kādu iemeslu dēļ ļāvu nodziedāt divus pantus, ne trīs. Ar žestu noņēmu dziedātājas un devu elpu korim – un nekas nenotiek! Sapratu – tur ir vēl viens pants! Rādu iekritienu dziedātājām – arī viņas vairs nedzied! (smejas) Dažas sekundes bija stindzinošs klusums, un tad man kā zibens iešāvās galvā ideja – nodziedāju pats trešo pantu saucēja balsī, no kura pēdējās nots korim jāpaņem tonis. Un viss turpinājās. Tādos brīžos risinājumu ar prātu nevar izdomāt. Smadzenēs notiek kāda ķīmiska reakcija un ķermenis, zemapziņas vadīts, vienkārši dara to, kas jādara. Pēc šīs reizes man bija ļoti grūti koncertos pacelt acis no partitūras, baidoties kaut ko palaist garām vai pieļaut kādu neuzmanības kļūdu, kas patiesībā bija jau sen notikusi. Pēc tam ļoti atvainojos Ilonai Rupainei un mūziķiem – izrādās, mūziķi vispār nebija sapratuši, kas tur notiek un vispār – baigi interesanti, ka diriģents pēkšņi dzied! Ilona gan, liekas, toreiz dabūja pāris sirmus matus. Ilgi sevi šaustīju. Modos naktīs aukstiem sviedriem, domājot par dažādām citām kļūdām, kas toreiz varēja gadīties. Bet arī tas ir tikai cilvēcīgi. Tieši mūsu bailes ir tas, kas mūs visvairāk vajā. Tad, kad pasaki – man no tā nav bail – tad arī guli mierīgāk. Vienkārši pieņem. Mācies partitūru vēl vairāk, vēl labāk. Kontrole, pašdisciplīna, koncentrēšanās. No sākuma līdz galam. Tad, kad esi paklanījies, pateicies publikai, aizgājis savā ģērbtuvē, tad vari izslēgties. Koncerts sākas ar to brīdi, kad esi uzvilcis savas diriģenta laķenes un beidzas tad, kad tās novelc.
Ko muzikāli varam sagaidīt 17. februāra koncertā?
Koncerts būs daļa no festivāla Saxophonia programmas. Gaidāms Uģa Prauliņa Uvertīras saksofonu kvartetam pirmatskaņojums. Skanēs arī Džona Adamsa Saksofona koncerts, kas Latvijā tiks atskaņots pirmo reizi. Tas ir ciets rieksts gan solistam – šajā gadījumā Arvīdam Kazlauskam – gan arī orķestrim ritma un saspēles ziņā. Savukārt otrajā daļā būs mūsu pieminētais Musorgskis ar “Izstādes gleznām” Morisa Ravela instrumentācijā. Daļā “Vecā pils” ir saksofona solo. Artis Sīmanis – festivāla krusttēvs – ierosināja sarīkot noklausīšanos jaunajiem saksofonistiem, tādējādi kādam no Mūzikas akadēmijas studentiem būs iespēja uz mirkli kļūt par daļu no LNSO.
Kādas ir tavas attiecības ar pirmatskaņojumiem?
Man ļoti patīk! Tas ir cilvēka solis uz Marsa, ar to domājot – šajā teritorijā neviens vēl nav bijis. Mēs esam pirmie, kas varbūt mazliet bailīgi pabāž galvu apskatīties, kas te notiek. Man šī sajūta patīk. Un Uģis Prauliņš ir izcils meistars – tā maniere, polistilistika, ko viņš izmanto savā kompozīcijā – ar laikmetīgo, ritma un blūza, fanka, ar ikdienas skaņu telpas izmantojumu. Pat arhaiskiem slāņiem. Ar patīkamu cerību gaidu šo atskaņojumu. Šī konkrēti ir vairāk retrospektīva stilu un noskaņu partitūra.
Kāds ir tavs diriģenta virsmērķis?
Mans šī brīža mērķis un vēlme, esot diriģēšanas vidē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, ir labskanīguma un kvalitātes veicināšana. Lai orķestris skan pēc iespējas labāk, lai attīstās programmu daudzveidība un mūzikas atskaņošanas kvalitāte kopumā. Tas man sagādā nepastarpinātu baudu, kad dzirdu labu skaņu, enerģiju, atdevi no katra mūziķa. Kad redzu, ka mūziķis ir pilnībā iekšā tajā, ko spēlē. Un liela nozīme tur ir arī diriģentam. Jāatzīst, ka mēs tā vai citādi atduramies pret tādām praktiskām lietām kā koncertzāle, kuras Rīgā vēl nav. Negribēju mūsu sarunā līdz tam nonākt, jo tas tiešām ir ļoti nonivelēts un nozelēts temats. Lai gan, nupat ir izsludināts konkurss uz Rīgas filharmoniju... Dievs dod, lai tas izdotos. Tomēr tā nolemtības sajūta ir tik liela, ka mūziķu sejās to bieži vien nevar noslēpt. Nevar noslēpt, ka viņi ir noguruši no šīm praktiskajām rūpēm, sākot ar atalgojuma jautājumu, kurš ir katastrofāls un beidzot ar zāles neesamību. Tas viss sevī nes kādu smagumu. Praktiskā daļa ir ļoti svarīga. Nav runa par izšķērdīgu vai ekskluzīvu dzīvesveidu, bet orķestra mūziķi joprojām ir spiesti cīnīties par tādām primitīvām ikdienas un sadzīves nebūšanām, kā nespēja apmaksāt rēķinus, strādājot pilnu laiku tikai vienā profesionālajā orķestrī. Nav noslēpums, ka gandrīz visi mūziķi strādā vairākos orķestros. Daudzi piepelnās ar mūziku nesaistītos darbos, lai iztiktu. Par spīti tam, mūziķi spēlē izcili un daudzi koncerti ir tādi, kurus nav kauns translēt visā pasaulē. Mākslinieka dzīve nav mīt pedāļus kaut kādam ģeneratoram, kas ražo intelektuālo enerģiju. Māksliniekam ir tiesības un pienākums pašam to smelties, lai viņš spētu dot pretī ko kvalitatīvāku. Pretējā gadījumā mēs izdegam un viss nonivelējas. Mēs vienkārši kļūstam par vergiem saviem rēķiniem. Nu re, iebraucām auzās. (smejas) Bet laikam šī sarunas daļa izbalansēja visas runas par skaisto, gaišo nākotni. Es gan gribētu, lai tā būtu. Lai arī mani bērni varētu nākt uz vērtīgiem un kvalitatīviem koncertiem.
* uzmācīgā ideja
** mūzikas termins, raksturo draisku, rotaļīgu raksturu
תגובות