top of page

Lecīgais Mg jeb Jaunekļa Melngaiļa domas par jaunlaiku mūziku


Orests Silabriedis


Līdz gada beigām periodika.lv pieejama visiem un visur, un kaut tā būtu vienmēr — laikrakstu un žurnālu arhīva beidzamo 70 gadu satura nobēdzināšana bibliotēkās ir viens no autortiesību sargāšanas muļķīgākajiem aspektiem, un zinu, ka man piekritīs daudzi, tik ne sargātāji. Līdzīgas domas arī par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas plašajiem arhīviem, kuriem ideālā gadījumā vajadzētu būt vispārpieejamiem. Bet te ne par to.

Meklējot kaut ko vienu, nejauši uzgāju Arvīda Griguļa tekstu par Emili Melngaili (1874–1954). 1974. gadā Melngailim svin gadsimta jubileju, un žurnāla “Karogs” augusta laidienā Grigulis dod plašu ieskatu rakstā “Mūsu mūzika un viņas kritika”, kas ar parakstu Mg 1895. gadā publicēts “Dienas Lapā”.

Arvīda Griguļa ticams pieņēmums — Melngailis ietekmējies no Jaņa Jansona-Brauna (1872–1917) “Domām par jaunlaiku literatūru” (1893). Jansons-Brauns ir divus gadus vecāks par Melngaili, bet, kā saka Grigulis, labāk bruņots. To nemāku vērtēt, bet vienu rindkopu no Jansona-Brauna gan te ar prieku lieku (mazliet mūsdienīgotā paskatā):

“Romāna iesākumā varonis, ka jau tas arī pienākas godīgam cilvēkam, izglābj savu nākamo līgavu no nāves briesmām, un, tā kā, paldies dievam, mūsu laimīgā Baltijā nekad nenotiekas ūdensplūdi vai zemes trīcēšana, tad te lielu lomu dažreiz spēlē — izbijušies zirgi, traki suņi utt. Pie šīs pašas reizes abu, t. i. debešķā jaunekļa undebešķās jaunavas, acu skatieni nejauši satiekas un tikpat nejauši abēju sirsniņas “iedegas svētas mīlestības jūsmās”; ļaunais, nežēlīgais liktenis šķir tos uz kādu laiku, tie redzas tikai sapņos un milziski ilgojas viens pēc otra. Pēc kāda laika tie atkal sastopas, un nu, protams, notiekas savstarpēja “mīlestības atklāšana”; visderīgāki, zināms, šai vietai izraudzīt kādu biezu, tumšu lapeni, abi tur nu nejauši sarodas, viņš dziļi nopūšas, viņas krūtis spēji viļņo, piepeši tas pavisam necilvēcīgos vārdos (un, kā laikam domājams, arī necilvēciskā balsī) atklāj tai savu pārpildīto sirdi. “Albert!” iekliedzās viņa. “Elvīra!” bļauj varonis: tā noslīgst pie viņa pukstošām krūtīm, to lūpas savienojas karstā, bezgalīgā, skūpstienā, viņas “kuplie mati atraisās un pārklāj abus laimīgos ar savu biezo zelta segu; strautiņš pa to starpu ļoti dzejiski čalo un čurkst, lakstīgalas pogā neizsakāmi saldi, un bālais mēnesis it omulīgi spīd pie zilās debess velves…”.

Tātad ticams, ka, Jansona-Brauna iedvesmots, 21 gadu vecais Emilis Melngailis ņemas vērtēt latvju mūzikas ainu. Te dosim spilgtākās izteikas.

Līdz šim neviens no komponistiem nav mācējis no tautasdziesmu ziediem “ievākt medu”. Visi strādā kaut kādās līdzībās — vienam sanāk kā Gļinkam, citam kā Grīgam, vēl citam kā Guno.

No vecajiem Melngailis atzīmē trejus: Baumaņu Kārli (kā vislielāko un vispatstāvīgāko), Jāni Cimzi (“gludas, dažreiz pat interesantas harmonijas”) un Šancberģi, kurš reiz spēlējis lielu lomu.

Un un nāk jaunie. Labākais esot Šepskis, kurš ar kantāti “Cik mīlīgas” parādījis, ka var vairāk nekā Jurjānu Andrejs un Jāzeps Vītols. Vīgneru Ernests "nekoķetē publikas priekšā ar savu konservatorijas izglītību, viņš pieglaužas tikai publikas spējai un ne publikas garšai”. Turpretim “Publikas garšai it nebūt nepieglaužas, bet gluži zem viņas atrodas mūzikas taisītājs Jānis vai Gusts (vārdu es esmu piemirsis) Ozols”. Šis Jānis vai Gusts īstenībā ir Jēkabs Ozols — “pirmās latviešu operas” jeb, drīzāk jāsaka, pirmā latviski komponētā viencēliena “Spoku stundā” autors.

Jauki Melngailis vērtē mūsu profesionālās mūzikas lielpatriarhu: “Slavenākais jauno mūziķu starpā ir [Jāzeps] Vītols. Viņa talents ir tikai reproduktīvs, viņš atstāsta, ko citi teikuši gludi un skaidri... Viņš ir melanholiķis, tikai pēdējā laikā viņš liekas būt apnicis grūtdieņot un sāk tapt banāls... “Austruma” mūzikas nodaļu viņš vada ļoti vāji.”

Jurjānu Andrejs izpelnās drusku vairāk labvēlības, un savu viedokli Melngailis rezumē: “.. viņa mūza gluži braša un spēcīga sieviete, no kuras nemaz nevar domāt, ka tai reiz ar ir bijušas sentimentālas domas.”

Sava laika mūzikas kritiku Melngailis noliek uz lāpstiņām: “Lasi ko lasīdams, neko vairāk i nedzirdi, kā “mūsu slavenie mākslenieki, aplausi negribēja rimties, publika entuziasmēta” utt. šai pazīstamā kārtā. Vai tad tas nav gluži viena alga, ko publika dara? Saki, ko tu pats domā? Bet tā lieta jau ir tā, ka viņam pašam, tam kritiķīšam, to domiņu vēl mazāk kā tai pašai publikai.”

Gudrākais kritiķis esot Jurjānu Andrejs, jo viņš mācējis nostādīt Ori kā muzikālisku abortu producētāju. Bet arī viņš mēdz šo to noklusēt: “Bet lai nu Jurjāna kungs neslēpjas klusu ciešanā, bet atbild, kāpēc viņš savā pārskatā apklāj Ozola grēkus ar mīlestības vilnaini? Jeb vai viņam aizmirsies kritizēt par tādu būšanu, kura saucas par pirmo latvisko operu? Jeb, ja viņš atsauktos, ka viņš tās “operas” nav dzirdējis, tad to viņš taču ir dzirdējis, ka tāda “opera” ir tai tāļā pilsētā Rīgā uzvesta un tas viņam pārskatā ir jāmin. Jeb vai viņš to vārdu “pārskats” saprot tā, ka dažām lietām jāskatās pāri. Tiesa, Jurjāns klusu ciezdams par šā neapdāvinātā cilvēka muzikāliskiem mēģinājumiem, dara labāk jeb grēko mazāk nekā viņa kolēģi “B[altijas]. V[ēstneša].» literāriskie kritiķi, kuri kaut kādas muļķīgas bērnošanās uzstāda par dzejoļiem, kādu Vensku Edvartu par liriķi un Puriņu [Klāvu] par dramatiķi.”

Un tā tālāk.

Atbildi jeb pretrakstu sniedz Nikolajs Alunāns, un Arvīds Grigulis (bet viņš bija gudrinieks, un par partijas piederību mēs patlaban nerunājam) prasmīgi kopsavelk Alunāna rakstīto.

““Savā rakstā .. Mg. kngs. zīmējoties uz manu personu pravieto: “Viņš sodīs ar spalvu iedomīgos un nevarīgos, drošinās bailīgos un slavēs drošajos.” Lai nu šis pravietojums nepaliktu kaunā, tad es tūliņ sākšu izpildīt savu man nodalīto uzdevumu un sodīšu kādu iedomīgo caur to, ka es Mg. kungam vaicāju, ar kādu tiesību viņš kā nepratējs diletants notiesā mūzikas darbiniekus. ... Lai noteiktos mākslas likumus varētu saprast, papriekšu jāpazīst zināmā māksla pate, bet Mg. kungs ir izrādījies par nepratēju diletantu, tad nu iznāk, ka viņš nav spējīgs rakstīt mūzikas kritiku. Šī nespējība tad nu arī skaidri un gaiši parādās tādējādi, ka visā šinī 5 sleju garajā jaunības iekaisumā rakstītā rakstā nav neviena vienīga pierādījuma, bet gan vesela virkne apvainojošu izteicienu [..] Kas nu tālāk attiecas uz to apstākli, ka Mg. kngs. latviešu komponistu ražojumos nav atradis nekā individuāli patstāvīga, tad te var būt divi iemesli. Vai nu latviešu komponistiem tiešām trūkst visa individuālā patstāvība, jeb vai Mg. k. trūkst vajadzīgo zināšanu, kuras pie individualitātes atrašanas nepieciešami vajadzīgs. No tā redzams, ka, ja Mg. k. pie latviešu komponistiem nav atradis nekā individuāli patstāvīga, ka tad ar to vēl nemaz nav pierādīts, ka tiem individualitātes trūkst.” Seko daži pamācoši piemēri glezniecības jomā un tiek atgādināts kāds fakts, kad N. Alunāns ir ierosinājis nospēlēt simt kompozīcijas un starp tām ielikt vienu J. Vītola kompozīciju un viņš apņēmies tūliņ pateikt, kura kompozīcija ir J. Vītola.”

Pati jaukākā Alunāna replika: “Ja kāds ar grāmatu sev sit pa galvu un dzirdamas ir dobjas skaņas, tad ne ik reizes grāmata ir vainīga.”

Vai nu maz ko mēs katrs jaunībā uzrakstām. Pie ‘mēs’, skaidra lieta, pieskaitu arī sevi. Bet padalīties ar šo vērojumu gribējās tāpat vien — un arī lai atgādinātu par laikiem, kad sociālo tīklu (diemžēl reti kad kvalitatīvo) diskusiju vietā bija polemika laikrakstos.


77 views

Recent Posts

See All

Andra Pogas periods

Orests Silabriedis 14. maijā pa dienu būs LNSO preses konference, kurā uzzināsim, kā orķestra dzīve ritēs turpmāk, bet vakarā notiks...

Comments


bottom of page