Daru, kā gribu

Orests Silabriedis

Klāt LNSO sezonas atklāšanas koncerts, un manas domas iet pie cilvēkiem, kas dara, ko grib un kā grib.


Tā noticis, ka pēdējo nedēļu laikā esmu sastapies ar divām spilgtām mākslas parādībām, un abās milzu loma ir sievietēm, kas (vismaz man tā liekas) īsteno kaut ko sengribētu.


Pirmā parādība ir Ievas Kerēvicas tvarts Centerwise. Tas, protams, nebūtu īstenojies bez fundamentes, kas balsta Ievas balsi, un šajā fundamentē ir lieliska un augstu talantīga kompānija – pianists Kristaps Vanadziņš, saksofonists Dāvis Jurka, sitējs Krišjānis Bremšs, basisti Jānis Rubiks un Staņislavs Judins. Viņi visi ir kā tādā kristāliskā lidojumā, un tajos tembru un ritmu salikumos ir liela gudrība. Bet taču tomēr cilvēka balss ir pārākais no skaņveides rīkiem, un “Mūzikas Saules” rudens laidiena recenzijā jau rakstīju, ka “Ievas daiļradē šis ir tāds atplētiens, ka jaunas debesis rēgojas.


Otrā parādība ir Kaspara Rolšteina monoopera “#DiToo”, kur vienīgajā lomā ir Dita Lūriņa. Par Kaspara veikumu vienmēr laimes sajūta, viņš arī, manuprāt, faktiski vienīgais, kurš turpina Hardija Lediņa un (jaunajā izrādē akurāt pieminētā) Jura Boiko daiļrades līniju (iespējams, ātrumā nenāk galvā kāds no pavisam neakadēmiskās jomas absurdistiem). Bet atkal, tāpat kā par Ievu runājot, – tas, ko dara Dita Lūriņa, (vēl jo vairāk) ir vērienīgas radošās brīvības paraugs. Te dots pašas pieredzē daļēji balstīts librets, te ir speciāli Ditas plašu iespēju balsij likta mūzika, un te ir neiedomājami virtuoza aktierspēle – spēle ar "es un tas otrs es”, viskija statuetes izmisuma “umbaējā”, tikšana līdz cita cilvēka kodolam, maldīga iedoma, ka tas ir iespējams un vēl, un vēl. Nav šaubu – radošā formula ir “daru, ko gribu, jo varu”.


Lūk, un tagad Ievai un Ditai līdzās lieku LNSO 2020./2021. gada sezonas rezidējošo komponisti Lindu Leimani – savā radošajā pasaulē viņa ir tikpat brīva.


1. oktobrī Lielajā ģildē skan Lindas jaundarbs Longing. Flashing. Bonding. Skatos partitūru. Lappusēs, kur ir Longing, patiešām var iztēloties tādu kā tiekšanos, kurā ir cilvēksaites, bet arī zibsnīgi pārrāvumi, fragmentāras struktūras. Flashing lappusēs dominē ekspresīvas mikrofigūras – uzliesmojumi. Bonding atkal rāda cilvēksaites (interesanti, kāpēc domāju, ka cilvēku, varbūt tās ir debesu vai dienišķās maizes, nezinu, lielas naudas, atriebības, bet nu kaut kādas ilgpilnas saites), un te viss bez zibsnījumiem kārtots lielākos un mazākos mākoņos, un izskatās tik glīti, un vispār mēs taču zinām, ka labu partitūru prieks baudīt arī kā vizuālās mākslas paraugu, un tā es sēžu pie Lindas jaundarba un mēģinu iztēloties, kā skanēs, lūk, šis mākonis vai arī, lūk, šī pasāža, vai arī šis negantais ķeburs, šis nošu ķekars, un tā nemanot pienāk pirmatskaņojums, un izrādās, ka viss ir pilnīgi citādi.

114 views

Recent Posts

See All

Rahmaņinovs un bezgalība

Orests Silabriedis Ja kādam patīk Rahmaņinovs, tad tur nav ko teikt. Ja kādam nepatīk Rahmaņinovs, arī tad nav ko teikt, jo nav vērts. Kā man jums pierādīt, ka tā ir pārpasaulīgi nozīmīga mūzika? Nekā

Gēte un pirmaugs

LNSO nupat jau mēnesi ir pašam savs podkāsts. Latviski šis jēdziens joprojām izklausās smieklīgs, bet laikam taču neviens līdz šim nav mācējis atrast latviskojumu, kas neskanētu vēl smieklīgāk. Varētu

Bēthovens un paipalas

Orests Silabriedis 22. aprīlī – Zemes dienā – bijām plānojuši spēlēt Bēthovena Sesto. Tā vietā 30 LNSO mūziķi iespēlēja vētras skatu no simfonijas, Roberts Rubīns nofilmēja plastmasas maisiņa un Lielā

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO)

E-pasts: lnso@lnso.lv

Tel.: + (371) 67224850

Biļešu kase: + (371) 67213643

Adrese: Lielā Ģilde, Amatu 6, Rīga, LV-1050, Latvija

Skatīt visus kontaktus

© 2020 by LNSO