top of page

Daru, kā gribu

Orests Silabriedis

Klāt LNSO sezonas atklāšanas koncerts, un manas domas iet pie cilvēkiem, kas dara, ko grib un kā grib.


Tā noticis, ka pēdējo nedēļu laikā esmu sastapies ar divām spilgtām mākslas parādībām, un abās milzu loma ir sievietēm, kas (vismaz man tā liekas) īsteno kaut ko sengribētu.


Pirmā parādība ir Ievas Kerēvicas tvarts Centerwise. Tas, protams, nebūtu īstenojies bez fundamentes, kas balsta Ievas balsi, un šajā fundamentē ir lieliska un augstu talantīga kompānija – pianists Kristaps Vanadziņš, saksofonists Dāvis Jurka, sitējs Krišjānis Bremšs, basisti Jānis Rubiks un Staņislavs Judins. Viņi visi ir kā tādā kristāliskā lidojumā, un tajos tembru un ritmu salikumos ir liela gudrība. Bet taču tomēr cilvēka balss ir pārākais no skaņveides rīkiem, un “Mūzikas Saules” rudens laidiena recenzijā jau rakstīju, ka “Ievas daiļradē šis ir tāds atplētiens, ka jaunas debesis rēgojas.


Otrā parādība ir Kaspara Rolšteina monoopera “#DiToo”, kur vienīgajā lomā ir Dita Lūriņa. Par Kaspara veikumu vienmēr laimes sajūta, viņš arī, manuprāt, faktiski vienīgais, kurš turpina Hardija Lediņa un (jaunajā izrādē akurāt pieminētā) Jura Boiko daiļrades līniju (iespējams, ātrumā nenāk galvā kāds no pavisam neakadēmiskās jomas absurdistiem). Bet atkal, tāpat kā par Ievu runājot, – tas, ko dara Dita Lūriņa, (vēl jo vairāk) ir vērienīgas radošās brīvības paraugs. Te dots pašas pieredzē daļēji balstīts librets, te ir speciāli Ditas plašu iespēju balsij likta mūzika, un te ir neiedomājami virtuoza aktierspēle – spēle ar "es un tas otrs es”, viskija statuetes izmisuma “umbaējā”, tikšana līdz cita cilvēka kodolam, maldīga iedoma, ka tas ir iespējams un vēl, un vēl. Nav šaubu – radošā formula ir “daru, ko gribu, jo varu”.


Lūk, un tagad Ievai un Ditai līdzās lieku LNSO 2020./2021. gada sezonas rezidējošo komponisti Lindu Leimani – savā radošajā pasaulē viņa ir tikpat brīva.


1. oktobrī Lielajā ģildē skan Lindas jaundarbs Longing. Flashing. Bonding. Skatos partitūru. Lappusēs, kur ir Longing, patiešām var iztēloties tādu kā tiekšanos, kurā ir cilvēksaites, bet arī zibsnīgi pārrāvumi, fragmentāras struktūras. Flashing lappusēs dominē ekspresīvas mikrofigūras – uzliesmojumi. Bonding atkal rāda cilvēksaites (interesanti, kāpēc domāju, ka cilvēku, varbūt tās ir debesu vai dienišķās maizes, nezinu, lielas naudas, atriebības, bet nu kaut kādas ilgpilnas saites), un te viss bez zibsnījumiem kārtots lielākos un mazākos mākoņos, un izskatās tik glīti, un vispār mēs taču zinām, ka labu partitūru prieks baudīt arī kā vizuālās mākslas paraugu, un tā es sēžu pie Lindas jaundarba un mēģinu iztēloties, kā skanēs, lūk, šis mākonis vai arī, lūk, šī pasāža, vai arī šis negantais ķeburs, šis nošu ķekars, un tā nemanot pienāk pirmatskaņojums, un izrādās, ka viss ir pilnīgi citādi.

216 views

Recent Posts

See All

Muzikālais sienāzis

Orests Silabriedis Glens Gūlds bija Edvarda Grīga attāls radinieks. Šis fakts neko nepasaka ne par Grīgu, ne par Gūldu, tātad te varētu stāstu beigt, tomēr, no otras puses, kāpēc gan neatgādināt inter

Alfonss Allē (Alē) bija pirmais

Orests Silabriedis Gatis Saulevičs ir feisbuka tautskolotājs — ik pa laikam (bet pilnīgi noteikti apmēram reizi mēnesī) viņš raksta par kādu māksliniecisku parādību, kurai vērts pievērst uzmanību. Jau

Priede un valsis

Orests Silabriedis Emīla Dārziņa bojāejas vieta ir drusku uz Jūrmalas pusi no Zasulauka stacijas. Ticams, ka ap to vietu, kur sliedes sazarojas Tukuma un Bolderājas virzienā. Kas ir Dārziņa mātes atmi

bottom of page