Priede un valsis

Orests Silabriedis

Emīla Dārziņa bojāejas vieta ir drusku uz Jūrmalas pusi no Zasulauka stacijas. Ticams, ka ap to vietu, kur sliedes sazarojas Tukuma un Bolderājas virzienā. Kas ir Dārziņa mātes atmiņās nosauktais Tēbeļa dārzs, to vēl meklēsim (bet kāds noteikti to jau zina).

Rakstu e-vēstuli Arnoldam Klotiņam. Jā, arī Arvīds Darkevics, kurš savulaik grasījies rakstīt monogrāfiju par Dārziņu, runājis par šo pašu sliežu sazarojumu, turklāt vēl zinājis, teikt, ka sliedes mūslaikos drusku pārbīdītas, ja salīdzinām ar 1910. gada vasaru.

Emīla Dārziņa trāģiskā gala sakarā parasti runā par neuzmanību vai pašnāvību.

Jā, esot bijis vīlies visā, juties neatzīts, materiāli nenoturīgs, jā, vienā no saviem pēdējiem tekstiem “Ceļa jūtīs” vērsis uzmanību uz to, ka Rīgas šaursirdīgajā pilsonībā, ko pārņēmis Mamona jūgs, smok brīvais gars, un jauni mākslinieki sazāļojas cits aiz cita, lūk, dzejniece Zemgaliešu Biruta, mazpazīstamais rakstnieks, liekas, Veinbergs (vai uz uz to pusi), Rīgas Jaunā teātra aktrise Marta Ozoliņa, gleznotājs Voldemārs Zeltiņš. Nespēja izturēt kultūras trūkumu pie latviešiem, — saka Dārziņš, — nosala kā ziedi rīta salnā.

Otra versija — spēcīgās tuvredzības dēļ tumsā īsti netverdams lauku, pie vilciena sašūpošanās Dārziņš nejauši izkritis no vagona un palicis guļam uz sliedēm iedragātiem deniņiem, līdz nākošais vilciens, šķērsli nemanīdams, nogriezis tam roku. Piepildījās 1904. gadā teiktais čigānietes zīlējums — ja Dārziņš pārdzīvos 35. dzīvesgadu un nezaudēs kādu locekli, tad būs ilgs mūžs.

Bet ir arī “Baltijas Vēstneša” un “Dzimtenes Vēstneša” ilggadēja veikalveža Reinharda Nicmaņa teiktais. Dārziņš savā nāvesdienā devies uz “Dzimtenes Vēstneša” redakciju un paziņojis, ka labprāt atjaunos darba attiecības ar šo izdevumu, ko 1910. gada sākumā tika pametis. Apsolījis sagatavot pārskatu par 1910. gada vasaras koncertiem, saņēmis avansu un laimīgs devies prom. Pirms braukšanas uz Karlsbādi jeb Mellužiem, kur tovasar dzīvojis, Dārziņš saticis novadnieku Jāni Dulbi, un abi iegājuši pagrabiņā, kur ņēmuši kādu alus pudeli. Un, lūk, Nicmanis izsaka varbūtību, ka Dārziņš Zasulaukā izkāpis, devies pa sliedēm uz Zolitūdes pusi, aplaupīts un pasviests uz sliedēm. Pie Dārziņa neatrada ne dokumentus, ne naudu. Laikraksta izsniegtais avanss pazudis. Nicmaņa versija — nonācis laupītāju rokās. Kas zina.

*

Vēstulē labam draugam Alfrēdam Kalniņam Dārziņš atzīst, ka solodziesmas un instrumentālmūzikas jomā viņš neesot cienīgs savam kādreizējam Pēterburgas studijbiedram ne zābakus noviksēt. Viņa stihija esot opera. Tobrīd Dārziņš aizgūtnēm strādā pie operas “Rožainās dienas”. Necik daudz no tās mums nav palicis. Un vispār — kas tad ir palicis? 17 kordziesmas un 17 solodziesmas (plus viena pazudusi, viena iznīcināta). No simfoniskajiem darbiem — “Liriskā svīta” iznīcināta, “Vientuļā priede” iznīcināta, Valse mélancolique iznīcināts, taču laimīgā kārtā vismaz valsi izdevās atjaunot. Zane Gailīte min arī “Mazu svītu”, kuras liktenis nezināms.

11. novembrī LNSO simfoniskā hita ciklā Dārziņa Valse mélancolique satiekas ar Sibēliusa “Tuonelas gulbi” un Sesto simfoniju. Pēc Pāvula Jurjāna lūguma salīdzinājis Dārziņa “Vientuļo priedi” un savu “Tuonelas gulbi”, Sibēliuss savulaik atzina, ka Dārziņš acīmredzams diletants un savu “Priedi” darinājis zem “Gulbja” iespaida. Jurjāna ofensīvas un Sibēliusa kritikas iespaidā Dārziņš savus simfoniskos darbus sadedzināja. Tagad abi likti vienā programmā, un diriģents ir soms Tāvi Oramo.

Jocīgā kārtā nezūd iedoma, ka “Priedes” partitūras kopija varbūt glabājas kādā Latvijas vai Somijas atvilktnē, bēniņtelpā, ierakta zemē, sazin kur. Uz Sibēliusa arhīvu gan vairs neceram. Vēl pirms gada mūsdienu galvenais Sibēliusa pārzinātājs Timo Virtanens lieku reizi pārbaudīja arhīvus — “Priedes” tur nav. Arī Turku muzejā nav. Palicis klarnetes partijas fragments. Paužu vairāk nekā nošu.