top of page

Muzikālais sienāzis

Orests Silabriedis


Glens Gūlds bija Edvarda Grīga attāls radinieks. Šis fakts neko nepasaka ne par Grīgu, ne par Gūldu, tātad te varētu stāstu beigt, tomēr, no otras puses, kāpēc gan neatgādināt interesentiem, ka ekscentriskā pianista mātes vectēvs bija Grīga pirmās pakāpes brālēns. Radniecība gan īsti neveicināja Gūlda interesi par Grīga mūziku, viņam patika šis fakts pats par sevi.


Normena Lebrehta tenku lapā var atrast stāstu par to, kā Gūlds reiz nevainojami nolasījis no lapas sava radinieka klavierkoncertu, pēc tam paziņojis, ka šī lieta gan laikam neesot piemērota viņam, un aizvēris partitūru. Juris Griņevičs uzreiz pateiks, vai Gūlds patiešām nav iespēlējis Grīga Klavierkoncertu, — vismaz man neizdevās atrast ierakstu. Toties mums ir Klaviersonātes ieskaņojums, noklausījos to ar labpatiku un iesaku arī citiem, sevišķi visiem tiem (mums), kas savulaik mežģījuši pirkstus ar šo lielisko mūziku, kurai iespējami tik dažādi tulkojumi.


Gatavojoties Goran Gora 17. februāra stāstam par Edvardu Grīgu LNSO koncertciklā “Simfoniskais hits ar Goran Gora”, atskārtām, ka īstenībā taču gandrīz neko nezinām par šo ļoti maza auguma norvēģi ar sudrabmatiem un sudrabūsām, kura senči ieradās Norvēģijā no Skotijas (sazin kādēļ nomainot uzvārdu Greig uz Grieg) un kurš apprecēja pirmās pakāpes māsīcu Ninu — dziedātāju ar zināmu kamermuzicēšanas talantu, taču ne pārāk košu muzikalitāti (tā runā).


Kas bijis Grīga Troļļkalna (Troldhaugen) namā, zina stāstīt par rozēm guļamistabas griestos, par flīģeli ar apzāģētām kājām, Grīga komponēšanas kabīni un brīnišķiem skatiem tuvākā, tālākā apkārtnē. Vajadzēja divdesmit gadu, lai Grīgi nomainītu dzīvošanu uz koferiem pret apmešanos pašiem savā mājoklī. Ir pieņēmums, ka Grīga kundze neesot bijusi visai saimnieciska, aizto labprātāk uzturējusies dārgās viesnīcās.

Pēc tam, kad Grīgs aizgāja mūžībā, Nina teica: “Mēs dzīvojām kā kaķis ar suni. Abi bijām tik ļoti neuzticīgi un tik ļoti greizsirdīgi.” Tas tomēr nebija šķērslis palikt kopā līdz Grīga mūža galam un sniegt milzumdaudz koncertu Eiropā — gan kontinentā, gan Grīgam tik mīļajā Anglijā. Mūža nogalē Grīgs nožēloja, ka liedzis sievai plašāku starptautisku karjeru, jo laikus nav novērtējis, cik nozīmīgas ir viņas muzikālās interpretācijas. Pats Grīgs tik ļoti baidījās no jūras ceļojumiem, ka viņa spožā koncertpianista karjera aprobežojās ar Veco Pasauli, bet tad nu tajā viņš gan bija stipri ieredzēts un augstu atzīts, starp citu, arī kā diriģents.

Ir neiespējami noteikt, cik kurš laimīgu, cik nelaimīgu dzīvi vadījis, tomēr par Grīgu gribas domāt kā par visai auglīga mūža īpašnieku. Bērnībā viņam bija iedoma kļūt par garīdznieku, taču vecāki pēc leģendārā vijolnieka Ūles Bulla ieteikuma aizsūtīja dēlēnu uz Leipcigas konservatoriju, kurā Grīgs gan droši vien neslikti jutās, tomēr īsti nezināja, ko vēlas, un rezumēja savus Leipcigas konservatorijā pavadītos gadus lakoniski — pēc studijām esot bijis tikpat gudrs, kā pirms tam. Piedevām Grīgs 17 gadu vecumā pārdzīvoja smagu pleirītu un atlikušo mūžu elpoja tikai ar vienu plaušu.

Par Norvēģijas neatkarības idejisko kareivi Edvards Grīgs kļuva paagrā jaunībā. Interesi par Norvēģiju kā potenciāli patstāvīgu zemi viņā raisīja vienaudzis un tuvs draugs Rikards Nordrāks, kurš nodzīvoja 24 gadus un sacerēja Norvēģijas himnu. Drauga agrā nāve pamatīgi satrieca Grīgu, un laikam jau tik pēc kādiem gadu desmitiem viņš tā īsti apzinājās, kādu iespaidu uz viņa personību un uzskatiem atstāja šis gadu un trīs dienas agrāk dzimušais tautietis.


Grīgs kļuva slavens ne tikai kā pianists un komponists, bet arī kā visai kategorisku uzskatu turētājs. Viņš gan mēdza grozīties augstmaņu un karaļu sabiedrībā, draudzējās ar Brāmsu, Dīlisu un Čaikovski, tomēr vienlaikus visu mūžu sirsnīgi atbalstīja grūtdieņus un deva atbalsta koncertus bezdarbniekiem. Grīgam nebija šķēršļu Anglijas karalim Edvardam VII aizrādīt, ka muzicēšanās laikā nav pieņemts skaļi sarunāties, viņš atteicās komponēt kronēšanas mūziku gan Anglijas, gan Norvēģijas jaunieceltajam valdniekam, kaut arī nebija monarhijas pretinieks, drīzāk otrādi. Čaikovskis aicināja Grīgu uz Krieviju, taču saņēma atteikumu, jo Grīgs strikti nostājās “apspiestās krievu tautas” pusē un pat izteicās, ka labprāt paliktu bumbu zem Krievijas valdītājiem, caru ieskaitot. Parīzē Grīgs izraisīja skandālu ar izteikumiem par labu Dreifūsam, un Grīga koncerts Parīzes Šatlē teātrī tika uzņemts vienādās daļās ar ovācijām un protesta saucieniem. Šādos un tamlīdzīgos gadījumos, kad jāuzstājas paaugstināta stresa apstākļos, Grīgs esot stiprinājis sevi ar kādiem opija graudiņiem.

Grīga mūzika bija pagalam populāra klausītāju pusē, turpretim kritiķi to nevērtēja diez ko augstu. Grīgs vīrišķīgi atzina, ka popularitāte novedusi pie tā, ka viņa mūzika skan trešās šķiras viesnīcās un jaunu meiteņu salonos: “Man nav pretenziju uz to, ka es būtu Baha, Mocarta vai Bēthovena kategorijas mūziķis. Viņu mūzika ir mūžīga, turpretim es rakstu savam laikam un savai paaudzei. Nav šaubu, ka mana mūzika pēc simt gadiem būs aizmirsta. Tomēr nejūtos, tā, ka būtu veltīgi izniekojis savu mūžu, sacerot mūziku, kas iepriecinājusi miljonus visās apgaismotās zemēs.”


Pēc Pirmā pasaules kaŗa situācija mainījās. Grīgu uzskatīja par izteikti nacionālu (tātad vietējas nozīmes) komponistu, un nonāca pat līdz tam, ka spēlēt piedevās Grīga miniatūru skaitījās nesmalks tonis.


Grīgs — muzikālais sienāzis (piemirsu avotu).

Grīgs — rozā konfekte, pildīta ar sniegu (Debisī raksturojums).


Bet arī Grīgs un viņa Klavierkoncerts, “Pērs Gints”, “Norvēģu dejas”, klavierminiatūras, jau piesauktā sonāte, dziesmas, stīgu kvartets…


Skaidrs, ka smalkā sabiedrībā būs piedienīgi izvairīties no Grīga piesaukšanas, taču nekautrēsimies, ja kāda viņa mūzikas lappuse tomēr patiesi aizkustinās mūs ieskaņojumā vai, piemēram, 17. februārī Lielajā ģildē.

82 views

Recent Posts

See All

Alfonss Allē (Alē) bija pirmais

Orests Silabriedis Gatis Saulevičs ir feisbuka tautskolotājs — ik pa laikam (bet pilnīgi noteikti apmēram reizi mēnesī) viņš raksta par kādu māksliniecisku parādību, kurai vērts pievērst uzmanību. Jau

Priede un valsis

Orests Silabriedis Emīla Dārziņa bojāejas vieta ir drusku uz Jūrmalas pusi no Zasulauka stacijas. Ticams, ka ap to vietu, kur sliedes sazarojas Tukuma un Bolderājas virzienā. Kas ir Dārziņa mātes atmi

Kā viņiem tur, Berlīnē

Orests Silabriedis 26. septembrī biju Berlīnes Komiskās operas galvenā diriģenta Aināra Rubiķa viesis un skatījos Džordžes Enesku operas “Edips” (jeb “Oidips”, kā nu kuram tīk, un izcilajam tulkotājam

Comentarios


bottom of page