KĀPĒC MĀLERS KAITINA II. Alma

“Es varu mīlēt tikai skaistu sievieti,” ar šiem vārdiem Gustavs Mālers atraida kādu būtni, ar ko viņam sirsnīgas attiecības un kas, iespējams, vēlētos ko vairāk. Un tad viņš satiek Almu Šindleri – viņa ir jauna, ļoti glīta, griezīgi zilām acīm un neaptverami jutekliska.

Pirmā satikšanās notiek mākslas kritiķes Bertas Cukerkandlas namā – 1901. gada 7. novembrī Mālers vakariņo tur kopā ar Gustavu Klimtu un kādreizējo Pilsētas teātra direktoru Maksi Burkhardu. Starp viņiem staro jauna zeltmate, un Mālers ar Burkhardu pārspriež Vīnes mākslas dzīves aktualitātes. Drīz saruna pagriežas cilvēku skaistuma virzienā, un sarunbiedri sāk apspriest komponistu Aleksandru Cemlinski, kurš slavens kā diezgan neglīts cilvēks, bet Alma saka – viņš ir skaists, jo viņa skatienā mirdz saprāts.

Alma pārmet Māleram, ka viņa atvilktnē jau gadu guļ kāds neuzvests Cemlinska balets, uz ko Mālers atbild, ka darbs neesot nekā vērts. Sarunbiedri iekaist, un vienā brīdī Mālers aicina Almu uz satikšanos, savukārt Alma paziņo, ka ir komponiste, un rāda Māleram kādus savus darbus. Vakara izskaņā Mālers uzaicina klātesošās dāmas uz “Hofmaņa stāstu” izrādi. Alma saka – nākšu, ja pirms tam dienā būšu labi pastrādājusi.

Pēc vakariņām pie Cukerkandliem Alma dienasgrāmatā raksta: “Jāteic, ka viņš man nenormāli patika. Patiesībā viņš ir briesmīgi nervozs. Viņš grozījās kā tāds savvaļas dzīvnieks. Viņā iekšā ir viens vienīgs skābeklis, un, pienākot tuvāk, var apdedzināties.”

Tātad Almai ir romantiskas attiecības ar Cemlinski, bet pēc iepazīšanās ar Māleru Alma paziņo Cemlinskim, ka viss cauri, kaut arī viņai žēl zaudēt “brīnišķīgo mūzikas skolotāju”.

Almai gan labi zināms Mālera nepastāvīgums dāmu jomā: “Viņam bijušas attiecības ar visu pasauli: Mildenburgu, Mihaleku, Kurcu, ar visām...”

Kādas pastaigas laikā Mālers saka Almai: “Nebūs viegli būt precētai ar tādu kā es. Esmu pilnīgi brīvs, un man tādam jāpaliek. Nekas no materiālās pasaules nedrīkst mani piesaistīt. Jebkuru brīdi es varu zaudēt posteni operā.”

Un tad Almas vecāku mājā ir vakariņas, Mālers pirmoreiz noskūpsta Almu.

Alma saka: “Viņš vienīgais var dot jēgu manai dzīvei, jo ir krietni pārāks par citiem vīriešiem, ko esmu satikusi.” Un turpat līdzās: “Vai Mālers veicinās manu strādātgribu, vai viņš atbalstīs manu mākslu? Vai viņš mīlēs to tāpat, kā Alekss [Cemlinskis] mīl?” Drīz šaubas klīst, kaut sajūtas joprojām pretrunīgas: “Nekad vēl neesmu sastapusi cilvēku, kas būtu man svešāks – vienlaikus tik svešs un tik tuvs.”

Kādā Vīnes operas izrādē viņa flirtē ar arhitektu Fēliksu Mūru, Mālers to redz, Alma domā, ka nu viss beidzies, bet nākošajā brīvdienā Mālers stāv uz viņas vecāku nama sliekšņa, un abi nespēj atrauties viens no otra. Mūrs jautā Almai, vai viņiem abiem iespējama kopīga nākotne. Alma saka – nē, nav vis. Mūrs pieklājīgi piedāvājas noslīcināties, pēc tam pavēsta, ka Māleram ir nedziedināma slimība. Citureiz Alma mežonīgi flirtē ar jauno ārstu Luī Ādleru (“viņš ir tik sasodīti izskatīgs”). Mūrs noskatās. Mālers to neredz. Vīnes būtība tolaik ir Schein über Sein – mirdzums pārāks par būtību, svarīgs tas, kā tu sevi rādi, nevis tas, kas tu esi.

Jaunā Vīnes skaistule uzaugusi mākslinieku ģimenē un brīvdomātāju gaisotnē. Viņas tēvs Emīls Jākobs Šindlers bija veiksmīgs ainavists. Viņš aiziet citā saulē, kad Almai tikai 13 gadu. Pēc tēva aiziešanas Alma ir zaudējusi dzīvesceļa rādītāju. Viņa metas studēt literatūru un mūziku, viņa ņem privātstundas pie neredzīga ērģelnieka un atklāj Vāgneru, kura mūziku visu mūžu kaislīgi mīlēs, ap viņu grozās pieredzējuši kungi, kas māca viņai Nīčes filozofiju. Almā iemīlas Gustavs Klimts, bet šo romānu saknē nocērt Almas māte. Un nu Almas dzīvē dziras ienākt cits Gustavs – Mālers.

1901. gada nogalē Māleram desmit dienas jāpavada Berlīnē. Aizbraukšanas priekšvakarā viņš klusībā velta “Burvju flautas” izrādi Almai. No Berlīnes uzreiz raksta vēstuli: “Viss, kas manī dzīvs, tā esi Tu, un tas viss Tev nolemts, mana mīļā Alma.” Vienlaikus viņš šaubās par šādām attiecībām, kur viens jau uz vecuma sliekšņa un otrs pārpilns jaunības un svaigmes. Viņš jautā Almai: “Vai Tu jūties spējīga pārciest kopā ar mani visus iespējamos pārbaudījumus, pat arī ieģērbties negoda tērpā, ar prieku nest šo krustu savos plecos?”

Rezumējot: Mālers greizsirdīgs kaut kur Berlīnē, Mūrs Vīnē netālu no Almas, greizsirdības žņaugtais Burkhards jautā Almai, kamdēļ viņai vajadzīgs šis “rahītiskais deģenerējies ebrejs”, pati Alma, nolēmusi pārtraukt attiecības ar Cemlinski, flirtē uz nebēdu ar katru glītāku pretimnācēju – mokās visi.

Mālers atgriežas no Berlīnes un atkal raksta vēstuli: “Kā gan Tu iztēlojies šādu divu komponistu kopdzīvi? Vai Tu iedomājies, cik ļoti šāda dīvaina sāncensība liksies smieklīga un degradēs mūs abus? Nepārproti mani – es nedomāju, ka divu cilvēku attiecībās sievai jābūt tikai laika kavēklim, sadzīves uzturētājai un vīra apkopējai. Bet Tev jādara viss, lai mēs būtu laimīgi, tāpēc Tev jābūt manai sievai, nevis manai kolēģei. Tev ir tikai viena profesija – darīt mani laimīgu! Tava loma ir būt mīlošai un saprotošai līdzgaitniecei. Vai būsi mierā ar to? Es pieprasu daudz, ļoti daudz. Es to daru un man tas jādara, jo es zinu to, kas man pasaulei jādod, un to es arī došu.”

Dienu pirms 1901. gada Ziemassvētkiem Alma un Gustavs saderinās. Alma saņem dāvanā Vāgnera “Tannheizera” partitūru. Vīnē šī ziņa ir kā bumbas sprādziens. Pēc tam Mālers raksta: “Man patiktu, ka mēs abi pārvarētu sevi un pārceltos uz tādiem novadiem, kur būtu iespējams elpot dievišķo un mūžīgo.”

Mālera draugs Bruno Valters saviem vecākiem paziņo par saderināšanos ar vārdiem: “Viņam 42, viņai 22 gadi; viņai piemīt svinīgs skaistums, un viņa ir pieradusi pie spožas sabiedriskās dzīves, kurpretim viņš ir tik tāls no pasaules un tik ļoti vientulības pārņemts.”

Vai Mālera Piektās simfonijas IV daļā, ko mēdz saukt par Gustava mīlasvēstuli Almai, ir vairāk mīlestības vai vientulības?