Kšištofs Pendereckis un LNSO

Orests Silabriedis

29. martā 86 gadu vecumā dzīvesgaitas beidza Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Kšištofs Pendereckis – augstu apdāvināts, ļoti ražīgs, ietekmīgs, daudziem apbalvojumiem bagāts komponists, aktīvs diriģents.

Pirmais atmiņā uzaust “Poļu rekviēma” emocionāli iedarbīgākais nogrieznis – a cappella motete Agnus Dei, kas komponēta, Pendereckim uzzinot par kardināla Višinska aiziešanu. Ar kamerkori Sacrum to savulaik daudz dziedājām gan Latvijā, gan citviet, un visspilgtāk atmiņā samtaina ciprešu nakts Itālijas vidienē, kad lāpām likts ceļš bij aizvedis mūs uz nelielu 6. vai 7. gadsimta baznīcu, kuras padrēgnajos mūros Penderecka šedevrs izskanēja pārpasaulīgā kliedziena un cerību sajaukumā.

*

Pendereckis kļuva pasaulslavens ar savu trēnodiju jeb raududziesmu, veltītu Hirosimas traģēdijas upuriem. Tieši tik sonoriski viņš tolaik rakstīja, šādā valodā 60. gadu sākumā tapa “Emanācijas”, Anaklasis, savā ziņā arī miniatūras izmēra Stabat Mater un citi darbi.

Kad Pendereckis uzrakstīja “Lūkas pasiju”, viņu uzskatīja par modernisma nodevēju. Bet darbs ir skaists un iespaidīgs.

Noskaņas radīšanas un runātas valodas pārlikšanas mūzikā virtuozu prasmi Pendereckis rāda savā pirmajā operā “Ludēnas velni” (pēc Hakslija romāna), kurā nepārspējama ir ģeniālā dziedātāja Tatjana Trojanosa. Pārējās trīs operas neesmu klausījies, bet kaut kad atradīšu tam laiku, sevišķi interesē skaļi brāķētā komiskā opera Ubu Rex.

*

1981. gada 6. maijā Maskavas konservatorijas Lielajā zālē Kšištofs Pendereckis diriģē savu Pirmo vijolkoncertu – solo spēlē Grigorijs Žisļins (D. Sitkovecka, Houpa, Hačatrjana skolotājs), un orķestris ir mūsu pašu Latvijas Nacionālais simfoniskais. Programmā arī Žolivē Klavierkoncerts un Vlastimira Nikolovska Trešā simfonija, ko diriģē LNSO toreizējais mākslinieciskais vadītājs Vasilijs Sinaiskis.

Šis koncerts ir I starptautiskā laikmetīgās mūzikas festivāla sastāvdaļa, mēģinājumu maz, bet rezultāts spožs. Pendereckis toreiz “Dzimtenes Balss” korespondentei Aijai Vankai apliecina, ka orķestris no Rīgas ir “profesionāli stabils kolektīvs ar augstu muzicēšanas kultūru”.

Koncertu klausās Ingrīda Zemzare: “Šī koncerta atskaņojumu festivālā gaidījām ar divējādām jūtām. Pārāk pretrunīgi spriedumi bija dzirdēti gan par šo Bāzeles Mūzikas biedrības pasūtīto darbu, gan par Penderecka diriģēšanas manieri. Tomēr jau pirmais mēģinājums ar mūsu orķestri šaubas izkliedēja. Ļoti detalizētajām, konkrētajām diriģenta prasībām mūziķi atbildēja ar sapratni un precizitāti. Vēl pāris mēģinājumu, un klāt koncerts. Pie pults nostājas diriģents. Zāli pārskrien aplausu un aizturētas elpas brāzma. Starptautisko konkursu laureāts Grigorijs Žisļins spēlē jutīgi un Izteiksmīgi. Orķestris – pati uzmanība. Un drīz vien aizmirsušies visi agrāk šim darbam adresētie pārmetumi: par garu, par izstieptu, par romantisku (lasi: nelaikmetīgi!). .. Patiesi, viss mūzikas audums ir piesātināts ar nemitīgu muzikālās domas darbību, tālab jo grūtāk un smalkāk spēlējams. Pats komponists izteicās, ka pirmo reizi strādājot ar tādu kolektīvu, kurš šo grūto partitūru var iestudēt tik īsā laikā.” (1981. gada 7. jūnija laikraksts “Cīņa”)

Latvijas Radio arhīvā ir šī koncerta ieraksts. Žisļins ir ass un intensīvs, viņa teiktais iegriežas atmiņā. Orķestris spēlē kompakti, artikulēti, plašā dinamikas diapazonā – izcils sniegums!

*

Latvijā Penderecka mūzika nevienos laikos nav bijusi necik bieža viešņa. Skatāmies LNSO koncertu sarakstā. 1964. gadā orķestra aicinātais Henriks Čižs diriģē pasaulslaveno “Raududziesmu Hirosimas upuru piemiņai”, un tas ir četrus gadus pēc opusa tapšanas. 1986. gadā LNSO spēlē Otro simfoniju. 2008. gadā – Concerto grosso no. 1. 2014. gadā Pendereckis ir Garīgas mūzikas festivāla godaviesis. “Poļu rekviēmu” atceros trīs reizes (varbūt bija vairāk): 1992. gadā, 2008. gadā un 2012. gada Rīgas Operas festivālā.

Jā, un tieši šajā reizē patukšā opernama zālē uznāca sajūta, ka Kšištofa Penderecka mūzika ar laiku var kļūt drusku tā kā nodilusi. Tas nav iedomājams, piemēram, ar viņa kolēģa Vitolda Lutoslavska darbiem. Bet ar Penderecki ir. Modernisma “nodošana” 60. gadu vidū, protams, ir mūzikas vēstures blēņas. Bet pēdējo vairāku desmitu gadu veikums gan raisījis tā kā drusku nožēlu, vai? Viegliem rakstiem aizpildītas nošulapas, klasiskās mūzikas granda tēls, starptautiska atzinība.

Poļu klasiskās mūzikas vēstures guru Andžejs Hlopeckis rakstīja: “Kšištofs Pendereckis ir visnotaļ pretrunīgs tēls. Viņš ir kā polifona figūra, eksimorons, ko veido radikālas pretrunas – kā, teiksim, brēcošs klusums vai rafinēta naivitāte.” (1993. gada 13. augustā “Literatūra un Māksla”)

Ticu, ka savā Luslavices arborētumā nepilnus 100 km no Krakovas Kšištofs Pendereckis bija vistuvāk patiesībai, kāda jau nu vispār uz zemes iespējama.