KAD KREISĀ NEZINA, KO LABĀ DARA

20. februārī Lielajā ģildē jaunu koncertprogrammu sniegs LNSO klaviertrio. Koncerta otrajā daļā trio dalībniekiem Indulim Cintiņam, Dacei Zālītei-Zilbertei un Mārtiņam Zilbertam pievienosies Sandis Šteinbergs un mēs klausīsimies Ēriha Volfganga Korngolda Svītu, kuras klavierpartiju pianists spēlē tikai ar vienu roku – kreiso.

Korngolda (1897–1957) radošo mūžu spēcīgi ietekmēja sargājošais plīvurs, ko pār viņa brīnumbērna gadiem sedza tēvs – 20. gadsimta sākumā Vīnes ietekmīgākais mūzikas kritiķis. Nemēr slavētais pusaudzis izauga par vīru, ko atceras galvenokārt kā kinomūzikas meistaru, kaut ne vainas nav arī citiem viņa opusiem – ne tikai 13 gadu vecumā sacerētajam un savulaik stipri populārajam pantomīmbaletam “Sniegavīrs”, bet arī, piemēram, operai “Mirusī pilsēta” un diviem opusiem, kas komponēti pianistam Paulam Vitgenšteinam: klavierkoncertam (1923) un svītai (1930).

Pauls Vitgenšteins (1887–1961) bija slavenā filozofa Ludviga Vitgenšteina (1889–1951) brālis, un kopumā viņi bija pieci brāļi, kas uzauga bagātā ģimenē ar bezjūtīgu tēvu un nemierīgu māti.

Fakts, ka no pieciem brāļiem trīs izdara pašnāvību (noslīcinās, noindējas, nošaujas), viens zaudē roku un vēl viens kļūst par valodas ģēniju, raisa lielu interesi par šo ģimeni, taču padziļināta izpēte prasītu pusi mūža, tāpēc paliksim pie ceturtā brāļa Paula Vitgenšteina, kurš Pirmajā pasaules karā paliek bez labās rokas un par spīti tam kļūst par pasaulē pieprasītu koncertpianistu. Viņš attīsta neiedomājamu tehniku, un speciāli viņam top šedevru virkne, kur autoru lokā – Britens, Hindemits, Korngolds, Prokofjevs, Ravels, Štrauss (Rihards) un citi.

Liekas, ka tieši Korngolda klavierkoncertu Vitgenšteins bija sevišķi iemīļojis (tā patiešām ir spilgta, krāsaina mūzika), tas iedrošināja kādreizējo Vīnes brīnumbērnu uzrakstīt Vitgenšteinam arī Svītu, ko mēs klausīsimies 20. februārī.

Un tagad jautājums – kur pianists, kuram ir abas rokas, liek labo roku, kamēr spēlē tikai kreisā?!

It kā dabisks būtu instinkts sarežģītāka nošuraksta brīžos piepalīdzēt kreisajai rokai ar labo roku. Bet tas, šķiet, ir pret etiķeti.

Jautājam pianistiem, piemēram, Vestardam Šimkum, kurš 2016. gada pavasarī Lielajā ģildē ar Gintara Rinkēviča orķestri spēlēja Ravela koncertu pianista kreisajai rokai un orķestrim.

Vestards Šimkus atbild, ka viņam nerodas piepalīdzēšanas vēlme, jo viņš kopš bērnības attīstījis kreisās rokas patstāvību, “katru dienu spēlējot sarežģītus vingrinājumus tikai kreisajai rokai, lai tās tehniskā sagatavotība neatpaliktu no labās, kurai standarta repertuārā parasti ir vairāk uzdevumu”. Bet ko darīt ar labo roku? Vestards saka: “Ir dažādas versijas – pāršķirt nošulapas vai ik pa laikam pasniegties pēc dzēriena vai cigaretes u. tml., bet es to gluži vienkārši turu sev ērtā pozīcijā ar plaukstu uz sava augšstilba un elkoni piespiestu pie sāniem.”

Reinis Zariņš saka: “Lai labāk nospēlētu, vajadzētu turēt labo roku uz rāmja, klaviatūras vāka augšas. Taču vairums sagrābj klavierbeņķa stūri, lai pirksti paši nelien, kur nevajag. Bet jāsagrābj kaut kas ir, lai būtu līdzsvars, jo citādi nevar ne atvēzēties, ne ko citu.” Un kā tu nospēlēsi Ravela vai Korngolda koncertu bez atvēziena?!

Igauņu pianists Johans Randvere pieļauj iespēju, ka ērti būtu nespēlējošo roku turēt kabatā. “Jā, daži dejo ar šo roku, kaut ko diriģē,” saka Johans, “bet, kad man gadījās spēlēt nelielu gabalu tikai kreisajai rokai, es centos pilnībā aizmirst par to.”

Agnese Egliņa īsti nevar palīdzēt ar lietišķu atbildi, jo nav spēlējusi nevienu lielo darbu tikai kreisajai rokai un arī negrasās, jo plauksta maza: “Intuitīvi nojaušu, ka ir ļoti stipra vēlme piepalīdzēt un atbalstīt kreiso roku ar labo roku. Visdrīzāk roka turama klēpī, lai ķermenim ir balanss, un tas ir svarīgi.” No Agneses mums sveiciens ar saiti uz youtube.com, kur var paskatīties kā ķermeniski balansētā Judzja Vana (kādā komentārā teikts – “koncerts kreisajai rokai un labajai kājai”) spēlē Ravela koncertu. Ko dara Judzjas labā roka?

https://www.youtube.com/watch?v=ZbEtk1kdYx4&feature=share

Bet ko 20. februārī darīs Mārtiņš Zilberts, kuram spēlēšana ar vienu roku ir jauna pieredze?

“Visjocīgāk jūtas tieši mana labā roka – tā nesaprot, kas jādara tagad…, kad nekas nav jādara. Dažreiz tā pieturas pie krēsla malas, dažreiz pie instrumenta – tur, kur beidzas taustiņi. Toties ir iespēja padiriģēt un palīdzēt kolēģiem orientēties mainīgajos metros. Spēlējot abām rokām, vienmēr jāsaprot, kas izceļams, kur pavadoša faktūra, kur basa līnija utt. Šeit viss tas pats – tikai “iekš” vienas rokas partijas. Man ir aizdomas, ka tāpēc mugura nebūs mazāk slapja – drīzāk otrādi.”

Tā nu 20. februārī klausīsimies Korngolda lielisko Svītu ar kaprīzu valsi, nebaisu grotesku, ļoti, ļoti skaistu ceturto daļu Lied un slapju pianista muguru.