Orests Silabriedis par Ritmu spēlēm

Ceturtdien, 28. novembrī, Lielās ģildes Lielajā zālē uz skatuves būs ļoti daudz sitaminstrumentu un visi seši LNSO sitaminstrumentu grupas mūziķi. Programmā – arī Stīva Reiha Music for pieces of wood un Mallet Quartet.

*

1996. gada rudenī kamerkoris Sacrum devās braucienā uz Ungāriju un Beļģiju. Mēs koncertējām Budapeštā un Gentē, varbūt vēl kaut kur, tas nav tik svarīgi, pats galvenais – bijām uz vienas skatuves ar Budapeštas Festivāla orķestri un mūs diriģēja Ivāns Fišers. Kopš tā laika šis orķestris manā ieskatā ir viens no pasaules labākajiem orķestriem, un Ivāns Fišers – viens no vislabākajiem diriģentiem.

Programma kārtota eleganti: vispirms Bruknera Nulltā simfonija (ideāla rudensmūzika), pēc tam Perta Für Alina, ko spēlē pats Fišers, un tad Perta Te Deum. Simfonijas laikā koris ir uz skatuves un skatās uz Fišeru. Labi atceros, ka sēžu tenorgrupā, un īsti nav skaidrs, kā Gentes koncertā vienlaikus varēju atrasties kaut kādos baznīcas bēniņos kopā ar Igaunijas filharmonijas kamerkori, jo viņiem bija saslimis tenors un mani nosūtīja kā aizvietotāju. Atceros pašauras kāpnes uz baznīcas jumtgalu un baložu skeletiem piemētātus bēniņus. Ja vien tā vispār bija baznīca, bet man liekas, ka bija gan. Varbūt pat Gentes Sv. Jēkaba baznīca. Katrā ziņā skeleti un bēniņu notumsa Perta mūzikai piešķīra sevišķu svinīgumu.

Un, lūk, visa šī brauciena laikā es viesnīcā un ielās (vēlams, vienatnē) gandrīz nepārtraukti klausījos Reiha Sekstetu. Kādā no iepriekšējiem Ungārijas braucieniem biju nopircis kaseti, kurai vienā pusē Bartoka Sonāte divām klavierēm un perkusijām, otrā pusē Reiha Sekstets. Spēlē nevis paša meistara ansamblis, bet Kārojs Binders, Ģerģs Oravecs un Amadinda Percussion Group, viņi dara to dramatiskāk, reljefāk, ieinteresētāk.

Drusku klausījos arī Bartoku, tomēr viņa sonāte mazliet par specifisku, lai divdesmit piecus gadus vecs latvju jauneklis varētu rudens dailes piesātinātā Vakareiropā pārpilnēm izbaudīt alkainu kāri pēc jauniem skaniskiem iespaidiem, izsekot sapiņķerējušos attiecību pavedieniem un pašsāpinoši kāpināt sevī mūžīgas vientulības apjausmu. Bartoks te īsti nevar neko līdzēt, jo viņa mūzika pārāk gudra un tās priekšā pat jau tajā 25 gadu vecumā metas mazliet kauns par to, cik svarīgs tu liecies pats sev.

Ar Reihu citādi – viņam vienalga, viņš tur kaut ko ritmina un metina, un sastata, attīsta un galu galā tikpat strupi, kā sācis, met noapaļotu mieru. Tad nu to arī klausījos, palaikam pārtraukdams reihošanos, lai citā kasetē aši ieskaņotu kādus ielas trokšņus vai baznīczvanus.

Pēc šī brauciena Sacrum beidza pastāvēt. Viens no Latvijas labākajiem tābrīža koriem vienkārši izira kaut kādā attiecību un neapmierinātības iespaidā.

*

2019. gads. Mūzikas klausīšanās vietnē naxosmusiclibrary.com (jaunā versija nml3.naxosmusiclibrary.com, mēģinu pierast pie tās) uzlieku Reiha Seksteta ierakstu – protams, ungāru mūziķus. No visiem Reiha opusiem Sekstets joprojām man vistuvākais, taču tagad klausos citādi – 1996. gada rudens sajūtas pilnībā palikušas pelēkzaļā Donavā, Gentes baznīcas bēniņos un nobružātā diktofonā, kas varbūt mētājas manu vecāku mājās, bet varbūt vispār sen pazudis no zemes virsas.

Pats Reihs gan joprojām intriģē, pat ja arī kaitina. 2004. gadā viņš bija Rīgā, tāds lecīgs, kāds jau nu viņš ir. Mūzikas akadēmijas tikšanās laikā pats savā opusā Clapping Music Reihs saplaukšķinājās ar LNSO galveno sitaminstrumentālistu Edgaru Saksonu. To var dzirdēt ierakstā. Bet pašu Saksonu un kolēģus – redzēt rīt dabā.