Rahmaņinovs un bezgalība
Orests Silabriedis
Ja kādam patīk Rahmaņinovs, tad tur nav ko teikt. Ja kādam nepatīk Rahmaņinovs, arī tad nav ko teikt, jo nav vērts. Kā man jums pierādīt, ka tā ir pārpasaulīgi nozīmīga mūzika? Nekā.
Šajā gadījumā runa par Otro simfoniju, ko šodien Rēzeknē un rīt Rīgā diriģēs Ainārs Rubiķis.
Veram drusku smieklīgo, tomēr intriģējošo grāmatu 1001 Classical Recordings You Must Hear Before You Die. Ikreiz, kad pats no sevis sakautrējos, atverot šo hipersmago sējumu, atceros, ka ievada autors te ir Stīvens Iserliss, bet viņš ir gudrinieks.
Un tātad — šī grāmata mums paziņo, ka Rahmaņinova Otrā simfonija (pirms nāves) jāklausās Andrē Previna un Londonas Simfoniskā orķestra 1973. gada ieskaņojumā (nejaukt ar 1966. gada ierakstu!). Klausos. Man neder — sajūta, it kā liellaiva Volgas vidū grieztos uz riņķi vien.
Toties ir stāsts. 1971. gadā Andrē Previns ar Londonas SO dodas turnejā uz Padomju Savienību, un viens no koncertiem notiek Maskavā. Ielās ledains aukstums. Pēc koncerta mūziķus pie dienesta ieejas gaida saviļņotie maskavieši. Jauna sieviete līdz ar pateicības vārdiem lauzītā angļu-franču valodā dod Previnam apelsīnu. Kaut arī Maskavā apelsīnu tolaik vairāk nekā Rīgā, var tomēr iedomāties, ka tikt pie viņa nebija gluži tik viegli, kā, piemēram, nopirkt alpu vijolīšu podiņu.
Divus gadus vēlāk top ieraksts, kas raisa apvērsumu Rietumu mūzikas speciālistu un mūzikas mīļotāju vidū. Rahmaņinovs nenoliedzami ir anahronisms mūzikas vēsturē. Jā, uz viņa mūziku mēdz attiecināt Taruskina definēto jēdzienu “jaunais stile antico”, un viņš raksta populāras melodijas, tāpēc (noklusējumā) nevar būt labs simfoniju autors. Taču pēc Andrē Previna ieraksta — izrādās, tomēr dižs komponists. Un maestro devuma vērtējumos Rahmaņinova reabilitēšana ir augstāko sasniegumu skaitā
Jocīgi, ka tieši Previna ieraksts kļūst par ledlauzi. Kaut gan — tā ir ledlauzība Rietumu izpratnē. Diez vai kāds, kas klausījies, piemēram, Svetlanova vai Roždestvenska (ar to pašu Londonas SO) ierakstus, dos priekšroku Previnam.
Te Svetlanovs. Majestātisks un vērienīgs kā uzticams milzu kuģis.
Te Roždestvenskis. Gudrs un spēcīgs kā vecs, neglīts, visuvarošs eņģelis (pirmā daļa viņam ilgst 25 minūtes!).
Starp citu, te jautājums par simfonijas īsinājumiem. Pats komponists devis versiju ar iespējamām kupīrām. Daudzi to izmanto. Ainārs diriģēs visu — tā teica.
Un vēl. Ir palikušas skaņu liecības par to, kā pats Rahmaņinovs diriģēja savu mūziku — no orķestra gabaliem ir Trešā simfonija un “Nāvessala” (“Mirušo sala”). Skan lietišķi, paātri, uzbūvē izsvērti. Patīk.
Bet pats interesantākais šajā programmā ir tas, ka (paldies Aināram, kurš pievērsa uzmanību!) Rahmaņinova Otrās simfonijas pirmatskaņojuma reizē 1908. gada februārī Marijas teātrī Pēterburgā programmā bija likts arī Grīga Klavierkoncerts. Rahmaņinovam patika Grīga mūzika, viņš to vēlākos gados labprāt diriģēja.
Lūk, tāda mums iespēja iztēloties 112 gadu senus notikumus un kopā ar Rahmanīnova jaunības liecinieku un domubiedru, čellistu Mihailu Bukiņiku brīnīties, “kā vēl arī pēc Čaikovska var tā saviļņot ar skumjām”.
Recent Posts
See AllOrests Silabriedis Glens Gūlds bija Edvarda Grīga attāls radinieks. Šis fakts neko nepasaka ne par Grīgu, ne par Gūldu, tātad te varētu stāstu beigt, tomēr, no otras puses, kāpēc gan neatgādināt inter
Orests Silabriedis Gatis Saulevičs ir feisbuka tautskolotājs — ik pa laikam (bet pilnīgi noteikti apmēram reizi mēnesī) viņš raksta par kādu māksliniecisku parādību, kurai vērts pievērst uzmanību. Jau
Orests Silabriedis Emīla Dārziņa bojāejas vieta ir drusku uz Jūrmalas pusi no Zasulauka stacijas. Ticams, ka ap to vietu, kur sliedes sazarojas Tukuma un Bolderājas virzienā. Kas ir Dārziņa mātes atmi