Stravinskis un Venēcija

Orests Silabriedis


Tā arī īsti neesmu iemācījies atzīmēt komponistu un atskaņotājmākslinieku miršanas gadskārtas. Zināms, ka smalkais tonis liek mums iekšējā klusībā noliekt galvu, kad aprit 100, 125, 150 vai vēl nezcik gadu, kopš no šīs saules aizgājis leģendārais un neatkārtojamais X. Subjektīvi atļaujos tam nepiekrist, tomēr laikā, kad visi runā par Igoru Stravinski, kurš pameta mūs 1971. gada pavasarī, tātad akurāt pirms 50 gadiem, liekas, ka arī LNSO lapā varētu kādu rindkopu likt, un šī rindkopa būs par Venēciju.


Igors Stravinskis uzauga Pēterburgā, dzīvoja Šveicē, Parīzē, Sanfrancisko, Losandželosā, Ņujorkā, vēl kas zina kur, un Venēciju viņš vienkārši mīlēja. Viņam patika tur rakstīt mūziku, Venēcijā 1951. gadā notika viņa operas “Izvirtības hronika” pirmizrāde, dažus gadus vēlāk Monumentum pro Gesualdo di Venosa, Canticum sacrum un Threni pirmatskaņojumi (viss šis, protams, autora vadībā — Stravinskis necieta, ka viņu mūziku spēlē citi, un, ja vien bija iespējams, tiecās pats diriģēt un spēlēt).


Starp citu, šādi izklausās veltījums Venēcijai, ar ko sākas Canticum sacrum:


https://open.spotify.com/track/7LJkI1Y0VtlkO6UlO1XEwH?si=Jstn0rAcTamTVpEKY9wMSg.


Kad nāca jau Stravinska mūža beigu laiks, viņa dzīvesbiedre kādai radiniecei apjautājās, kur varētu apglabāt meistaru. Protams, Krievijā — sekoja atbilde. Nē, šādu iespēju Vera Arturovna ij neapsvēra. Un pašam taču nejautāsi (tā teikts dokumentālajā filmā “Igors un Vera”, skat. youtube.com). Nāca atskārsme — Venēcija.

Tā arī notika. Stravinskis nomira 6. aprīlī, atvadīšanos Ņujorkā rīkoja trīs dienas vēlāk, 14. aprīlī Venēcijas Jāņa un Pāvila bazilikā noritēja grandioza bēru ceremonija, un pēc tās sēru gondola, kā pieklājas, aizpeldēja uz Sanmikēles salu, kas atrodas Venēcijas lagūnā un kur 15. gadsimtā Fra Mauro esot zīmējis slaveno pasaules karti.


Ko paklausīties? Līdzsvarotākam noskaņojumam man patīk palaikam uzlikt Stravinska Concerto in D vidējo daļu (protams, klausāmies autora ierakstu):


https://app.idagio.com/albums/stravinsky-conducts-stravinsky-1951-1957.


Var klausīties arī Simfonijas trijās daļās vidējo daļu (tā skan radniecīgi), tomēr te jāuzmanās, jo šī rāmā daile pāriet trešajā daļā attacca jeb bez brīdinājuma, un tad mēs ieraugām Stravinska īsto seju. Labi, tas, protams, pārspīlēti teikts, un tomēr: te skan ironiskais, sarkastiskais, pašpārliecinātais, neaprēķināmais, despotiskā tēva augsnē stādītais pasaules pārsteidzējs, pārmaiņu laiku ģēnijs, mūžīgais hameleons, kurš neieredzēja spoguļus un pats sevi sauca par muzikālo kleptomaniaku:


https://open.spotify.com/track/7uqbBgJTCG2p7FwwBu8qdc?si=9f0XxX3HRLOoRoppT9YObA.


Kad atkal ceļosim, iesaku atvēlēt laiku izbraucienam uz Sanmikēles salu. Tur Stravinskim laba kompānija — Ezra Paunds, Josifs Brodskis, Luidži Nono un, protams, Sergejs Djagiļevs, uz kura kapa vienmēr ir puantes un kurš iepazīstināja Stravinski ar viņa mūža liktenīgo sievieti, kādreizējo mēmā kino aktrisi, ievērojamā gleznotāja un scenogrāfa Sergeja Sudeikina dzīvesbiedri Veru Bosē, kura kopš 20. gadu sākumā dzīvoja racionālā apmātībā ar Stravinska personu un kura tad arī izvēlējās Sanmikēles kapsētu.

56 views

Recent Posts

See All

Andra Pogas periods

Orests Silabriedis 14. maijā pa dienu būs LNSO preses konference, kurā uzzināsim, kā orķestra dzīve ritēs turpmāk, bet vakarā notiks koncerts, un savai astoņu gadu mākslinieciskajai vadībai punktu lik

Daru, kā gribu

Orests Silabriedis Klāt LNSO sezonas atklāšanas koncerts, un manas domas iet pie cilvēkiem, kas dara, ko grib un kā grib. Tā noticis, ka pēdējo nedēļu laikā esmu sastapies ar divām spilgtām mākslas pa

Rahmaņinovs un bezgalība

Orests Silabriedis Ja kādam patīk Rahmaņinovs, tad tur nav ko teikt. Ja kādam nepatīk Rahmaņinovs, arī tad nav ko teikt, jo nav vērts. Kā man jums pierādīt, ka tā ir pārpasaulīgi nozīmīga mūzika? Nekā